Diāna Odumiņa
4.augustā no Gulbenes katoļu grupa sāka savu gājienu uz Aglonas baziliku, lai piedalītos Jaunava Marijas debesīs braukšanas svētkos, kuri turpināsies no 11. līdz 15.augustam. Šajā svētceļnieku grupā ir gan Gulbenes, gan Cesvaines, gan Alūksnes draudžu pārstāvji. Paredzams, ka līdz galamērķim gājējiem pievienosies vēl citi un galā nonāks apmēram 40 cilvēku liela grupa.
Gulbenē svētceļniekus ceļam sagatavoja un kopā kādu ceļa gabalu gāja Madonas dekanāta dekāns, priesteris Ingars Stepkāns.
“Dzirkstelei” viņš teica: “Katrs svētceļojums ir garīgais piedzīvojums, kurā ir jābūt drosmei iziet ārā no ierastās vides, no mājām, no komforta. Un reizēm no tā atteikties ir ļoti grūti. Svētceļojumā ir jābūt vēlmei satikt Dievu. Šī nav ekskursija. Un, protams, svētceļojumā mēs iepazīstam cilvēkus. Un varbūt arī paskatāmies uz savu dzīvi no mazliet citas dimensijas. Tāpēc svētceļojums katru gadu ir īpašs. Un katram cilvēkam tas ir īpašs. Bet kopumā visi svētceļnieki iet ar vienu domu – piedzīvot Dieva klātbūtni, liecināt par to un godināt Dievu.”
I.Stepkāns priesteris esot jau astoto gadu, šobrīd kalpo Alūksnes draudzes baznīcā, bet sava laikā Gulbenes baznīcā ir kalpojis, vēl būdams seminārists.
Gulbenes katoļu draudzes locekļiem ir tradīcija pie svētceļnieku nesamā krusta piestiprināt sainīti ar līdzi dotajām lūgšanām, kuras pierakstījuši tie draudzes locekļi, kuriem pašiem šoreiz nav iespējams doties uz Aglonu. Dievmātei katoļi tic, tāpat kā Jēzus klausīja māti un ticēja viņai – “Dzirkstelei” skaidro gulbeniete Valentīna Brūniņa.
Savukārt gulbenietis Ludis Kaminskis piebilda – svētceļojuma laikā lūgšanas tiek teiktas nemitīgi. Tās esot gan visiem kopīgas, gan katram savas, kuru saturu daudzi patur sirdī.
Draudzes locekle Diāna Strupka pastāstīja, ka visiem svētceļniekiem līdzi tiek doti izšūti lakatiņi. Tas esot gulbenietes katoļu māsas Edītes roku darbs. Katram svētceļniekam pie tērpa arī tiek piestiprināta zīmīte ar viņa vārdu. Gājienā no Gulbenes dodas dažāda vecuma cilvēki, arī pusaudži un mazāki bērni ar mammām.
Gulbeniete Ginta Ābeltiņa “Dzirkstelei” sacīja: “Patiesībā, jo mazāks svētceļnieks, jo viņam vairāk spēka. Zinu no pieredzes. Mazie bērni ir ļoti spēcīgi.” Tradicionāli svētceļojuma laikā iznākot nakšņot dažādās vietās, bet pārsvarā – skolās, sporta zālēs. Turklāt – visur par brīvu. “Gadu no gada ir tā. Un mūs pat gaida. Labestība Latvijā nav zudusi,” teica G.Ābeltiņa.
Daudzi gan ir pelnijusi celojumu uz elli
Mus pirmos
Driz bus cilveku radits pasaules gals.jo tiek likvideta dieva pasaules kartiba.kas ir cilveces pastavesanas pamats..lugsim dievu tauta..lai tas nepiepilditos
Svetcelojums ir dveseles celojums pie dieva sai saulee.
Lai nonaktu vinam blakam muzigi tai saulee
Ex lugsu dievam lai ukrainaa beidz slepkavot cilvekus..lai visus kara izraisitajus un vaiinogos genocidaa pret cilveci dievs suuta uz elli..es lugsu lai pasaulee iestatos miers..lai atgrieztos ceriba ticiba milestiba un humanisms
Sava dzivee mana lielakaa velesanas ir satikt gulbenes macitaju ilgvaru matisu un pabut vina dievjalpojumaa..izteikt pateicibu noslepjavotas justines meklesanaa…vina cilvekmikestibai nav robezu..vins ir gulbenes kristiesu garigais lideris un latvijas lepnums.
Par “cerību”, kas pieminēta vienā no komentāriem. Patiesība ir visai skarba, jo cerība ir vienīgais no netikumiem jeb nelaimēm, kas vēl palikusi Pandoras lādē, no kuras pārējie sliktumi izbēguši, pirms Pandora paguvusi lādi aizvērt. Tāpēc velti ir runāt par cerības pozitīvo nozīmi, ja nav reālas un praktiskas darbības kāda mērķa sasniegšanā.