Gulbenes novada pašvaldības izpildvarai ir vajadzīga
decentralizācija. Jaunajam novada deputātu sasaukumam šis būtu
jautājums, kas jārisina kardināli. Administrācijas pārstāvju
koncentrēšanās vienā ēkā Gulbenē – tas nav attaisnojies. Nav
gaidītā pienesuma. Grāmatveži saspiesti vienā ēkā, neveselīgā
mikroklimatā, jūtas izrauti no savas dabiskās vides.
Centralizācija nozīmē kaut kā nostiprināšanu un kaut kā
cita atmiršanu. Tā arī ir noticis mūsu novadā. Teorētiski
vajadzēja būt efektam, bet galarezultāts man šķiet defektīvs.
Lauki izmirst – to pateiks jebkurš. Pajautājiet paši! Lauki ir
noplicināti, lauki paliek tukši. Attālinātā darba specifika,
kuru mūsu novada pašvaldībā vēl paspilgtinājusi Covid-19
pandēmija, padarījusi vēl lielāku atsvešinātības sajūtu.
Pašvaldība dzīvo savu dzīvi, novada iedzīvotāji – savu.
Laukos cilvēki arvien mazāk paļaujas uz pašvaldību, tās
darbiniekiem. Problēmas, kuras laukos agrāk saziņā ar pagasta
pārvaldi varēja atrisināt dažu stundu laikā, tagad tiek
risinātas vairākas dienas un – caur Gulbeni. Pagasta pārvaldē
jau arī vairs gandrīz nav cilvēku – visi ir savilkti uz Gulbeni.
Tika solīts, ka tā būs labāk. Bet vai ir? Dzīve pierāda
pretējo.
Pagastu pārvaldēs līdz ar centralizāciju ir izmainījusies
“asinsrite”. Tam ir jāmainās. Ir jāatdod atpakaļ tas, kas
pienākas pagastiem.
Pašvaldībā mums ir jāmācās atzīt savu kļūdīšanos.
Jāmācas par to atklāti runāt. Jāprot atvainoties saviem
vēlētājiem, darbiniekiem, savstarpēji. Kļūdu atzīšana ir ceļš
uz jaunu, labāku redzējumu un uz sadarbību. Vajadzētu lauzt
stereotipus, kas mums traucē būt godīgiem, atklātiem un iekšēji
brīviem. Jātiek ir reiz vaļā no savulaik Padomju Savienības
uzspiestās mentalitātes skolas, kur katrs grib būt galvastiesu
pārāks par citiem. Ja to nespēsim, mēs zaudēsim pat cilvēcības
minimumu.
