Abonē e-avīzi "Dzirkstele"!
Abonēt

Reklāma

ATKLĀTA VĒSTULE: Visiem piena nozarē iesaistītajiem – jākļūst godīgiem

Ilustratīvs foto: no “Dzirksteles” arhīva.

Daudzi mums jautā, vai tas ir normāli, ka piena ražotājiem maksā pat mazāk nekā 30 centus litrā par svaigpienu, kamēr veikalu plauktos piena cena litrā svārstās ap 1,30 -1,80 eiro. Nē, tas nav normāli.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Tas nav normāli, ka piena ražotājiem jāstrādā zem pašizmaksas un nu ar ievērojamiem zaudējumiem. Turklāt prognozes neko labu nesola – paredzams pat vēl lielāks cenu kritums: līdz pat 20-25 centiem/litrā, savukārt veikalnieki naski tirgo pienu ar ievērojamu uzcenojumu, kura patieso apjomu cītīgi slēpj un ar līguma nosacījumiem liedz to izpaust arī pārstrādātājiem. Rupji rēķinot, sanāk, ka no pārdotā piena par 1,70 eiro/l veikalnieki saņem vairākus desmitus procentu, bet piena ražotājs saņem vien 0,28-0,34 eiro, jeb mazāk kā 20 %! 

Kas notiks tālāk, ja situāciju neglābs valstiskā līmenī? 

Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas valdes priekšsēdētājs Kaspars Melnis: “Daļa nozare iznīks. Tas arī viss. Šis būs valsts lēmums – vai mums kā valstij un sabiedrībai kopumā piena nozare ir svarīga un vajadzīga. Vai arī tiks pieļauta nozares iznīcība un saimniecību noslīkšana parādos krīzes dēļ. Ir skaidri saprotams – gadījumā, ja uzņēmums strādā ar dramatiskiem zaudējumiem, tas ilgi pastāvēt nevar un ir jāver ciet. Taču šoreiz tā nav viena saimniecība vai viens uzņēmums, bet vesela nozare, kas tiek “pamesta zem tanka”. Mums kā nozares pārstāvjiem, kas gadu desmitus un jau vairākās paaudzēs strādā piena nozarē, ir grūti noskatīties uz notiekošo un atbildēt uz piensaimnieku jautājumiem par to, kāda izskatās nozares nākotne. Apzinoties, ka gadījumā, ja piepildīsies sliktākais scenārijs ar piena cenas kritumu līdz 25 centiem litrā un zemāk – diemžēl neko cerīgu atbildēt mēs nevaram. Un ne velti šāds jautājums izskan vairākkārt – piensaimnieki vēlas savlaicīgi mazināt zaudējumus un parādu riskus, labāk ātrāk likvidējot ganāmpulkus. Neņemot vērā milzīgo darbu, enerģiju, finanšu resursus un savu dzīvi, ko ieguldījuši, saimnieki būs spiesti pieņemt šo sāpīgo lēmumu. Nozares krīze un apdraudējums ir ļoti nopietns, un skaidrs, ka cilvēki nevēlas iekļūt parādu jūrā, bet gan savlaicīgi izvairīties no apjomīgiem zaudējumiem. Taču kopskatā tas ir zaudējums visai nozarei un valstij kopumā, ja šāda prognožu piepildīšanās tiks pieļauta.”

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Nozares zaudējumi būs jūtami plašā mērogā:

  • Likvidētas darbavietas reģionos; 
  • Pilnībā apturētas nozares iemaksas valsts budžetā dažādu nodokļu formātos;
  • Šo lauku teritoriju uzturēšana un apsaimniekošana beigsies, tā vietā, protams, nāks graudu lauki;
  • Importa produktu īpatsvara pieaugums; 
  • Citu saistīto nozaru pakļaušana iznīcības riskam, lopbarības ražotāji, apkalpojošie uzņēmumi;
  • Pārtikas nozares – kā valsts nacionālās drošības pamatelementa apdraudēšana.

Krīzes situācija piena nozarē jau ir briedusi vairākus gadus. Sākot no valstiska līmeņa nozarei nepieciešamo stratēģisko dokumentu un plānu neesamības, līdz pat veikalnieku nelokāmajam un bieži vien pārmērīgajam produkta uzcenojumam. Veikalu politika nevar būt tikai privāts bizness, kas ilgtermiņā grauj valsts pārtikas ražošanas stratēģiskos mērķus. Lasot veikalnieku viedokli presē, gribas aicināt: varbūt šis ir tas laiks, lai atklātu kārtis un pateiktu sabiedrībai, cik tad kurš saņem no dārgās piena cenas, veikala plauktā?

“Šī ir vērtīga analīze, kurai mums nekavējoties ir jāmeklē risinājums. Mums ir jāņem vērā, ka šobrīd Latvijas piena ražotāji, zemnieki ir nonākuši jau atkārtotā “zem nulles” punktā, kad piens ir jāpārdod zem pašizmaksas un lietuvieši cilvēkiem to pat dāvā bez maksas. Situācijas nelīdzsvarotība ilgākā laika periodā norādā uz to, ka mums ir nepieciešamas korekcijas un piensaimniecības redzējums ilgtermiņā, Latvijas, Baltijas un Eiropas mērogā. Mums nepieciešama godīga tirgus politika, kas paredz, ka visi šīs ķēdes dalībnieki saņem adekvātu samaksu par padarīto. Visi posmi ir vienlīdz svarīgi – veikali, pārstrāde, zemnieks. Bet visbiežāk, arī šoreiz – zemnieks nesaņem adekvātu samaksu par saražoto pienu. Pēc 20 gadiem Eiropas Savienībā mums būtu jābūt spējīgiem rast risinājumu cenas ekvivalentam ar Eiropas vidējo cenu. Turklāt vadoties pēc brīvā tirgus jārod efektīvi risinājumi kā mēs varam panākt konkurētspējīgu cenu Latvijas produktam ar Lietuvas un Polijas produktu. Mums ir vajadzīgi tūlītēji risinājumi kā arī jāstrādā pie ilgtermiņa stratēģijas šādos, ar nacionālo drošību saistītos jautājumos,” uzsver Latvijas Holšteinas šķirnes lopu audzētāju asociācijas priekšēdētājs Jānis Grasbergs.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Veikalu plauktos piena izcelsmes valsti norādīt esot “grūti vai neiespējami”, savukārt vīna plauktos viss uzskatāmi sadalīts un nodalīts. Vēl pavisam nesen tirgotāji tika aicināti skaidri norādīt savos veikalos produktu izcelsmes valsti, nodalot plauktus un veidojot atbilstošus uzrakstus jeb apzīmējumus. To var salīdzināt ar vīna plauktiem veikalos, kur viss ir sadalīts: Čīle, Austrālija, Francija, Itālija… Ir reāls piemērs, kā to iespējams izdarīt dzīvē. Tādēļ rodas jautājums – kāpēc veikalnieki atsakās to darīt ar pienu? Ar biezpienu, jogurtu, sviestu utt.? Tas ir nepieciešams, lai katrs iedzīvotājs uzskatāmi un uzreiz zinātu produktu izcelsmes valsti. Lai zinātu jau no attāluma, pie kura plaukta jāiet pēc Latvijas produkta. Apglavojums, ka izcelsmes valsts ir norādīta uz iepakojuma sīkā drukā – neiztur kritiku. Tad tāda pati pieeja būtu jāisteno arī attiecībā uz vīnu plauktiem. Visticamāk, ka ne veikalnieki, ne patērētāji šādu apzīmējumu noņemšanu neatbalstītu. Līdz ar to – ja produktu sadalījums atbilstoši izcelsmes valstij veido sakārtotību un produktu pārraudzību visām iesaistītajām pusēm – kāpēc šāds risinājums netiek ieviests?

Cīņa par izdzīvošanu un taisnīgu atalgojumu piegādes ķēžu sadalījumā

Saprotams, ka katrs no pārtikas piegādes ķēdes tiesīgs saņemt taisnīgu atalgojumu par produkta ražošanu, pārstrādi, glabāšanu, piegādi, tirgošanu utt. Uzsveru – taisnīgu atalgojumu par ieguldīto darbu. Diemžēl šobrīd ķēdes sadalījums ir pavisam “nobrucis”, jo pašā pamatā – ja nav vietējā piena, nav vietējā produkta, ko pārstrādāt, tad nav vietējā produkta, ko pārdot, ko nopirkt. Savukārt “vietējā” produkta esamība un stabilitāte ir būtisks valsts drošības pamatelements. Darbavietas, nodokļi, iemaksas budžetā, lauku teritoriju uzturēšana, eksporta apjomu audzēšana, kvalitatīva vietējā produkta pieejamība utt.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Biedrības”Lauksaimnieku apvienība” valdes priekšsēdētāja Sandra Stricka: “Valdībai jāsakārto piena tirgus regulējums, izskaužot negodīgas tirdzniecības prakses gadījumus, nosakot, ka 40-50 % no veikala plaukta cenas nonāk zemniekam, primārajam ražotājam, pārējo summu dala pārstrāde un tirgotājs. Bez atbalsta, kas būtu vajadzīgs, lai mēs spētu sasniegt kaut vai Eiropas Savienības (ES) vidējo piena cenu konkrētā mēnesī, saimniecības izdzīvot nevarēs. Zemkopības ministrija ir publiski paudusi savu nostāju šajā jautājumā, un tas piena ražotājiem nevieš nekādu ticību, ka vietējais ražotājs Latvijā tiek novērtēts.”

Piena krīze Eiropā, Lietuvā plaši piketi, pienu izgāž zemē

Konkurētspēja ES piena nozarē ir tāda, kā vēl nekad. Latvijā un Lietuvā piena cena 2023.gada janvārī nokritusies ap 40 centiem litrā, bet Polijā piensaimnieki saņēma teju 60 centus litrā. Turklāt Polijā ražošanas kopējās izmaksas ir zemākas nekā citās ES valstīs. Tas ir kopējais ES tirgus, kur konkurence jau iepriekš – pirms cenu krituma – bija ļoti sīva, taču tagad kļūvusi par neiespējamo misiju. 

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Lietuvas valdība jau paudusi gatavību sniegt atbalstu Lietuvas piena nozarei krīzes pārvarēšanai. Te nevar būt ne runa par mākslīgi veidotiem atbalsta mehānismiem, kas realitātē nozarei neko nepalīdz – nodokļu samaksas atlikšanas un kredītmaksājumu procentu brīvdienas nav risinājums. Ja pienu nav iespējams iztirgot šodien par taisnīgu samaksu, tad nodokļus piensaimnieki nespēs samaksāt ne šodien, ne rītdien. Turklāt, ja Latvijas valdība nespers tādu pašu soli kā Lietuvas valdība, tad piena nozare Latvijā beigs pastāvēt.

Ja piepildīsies sliktākās progozes martā un piena cena pietuvosies kritiskās cenas 25 centi/litrā līmenim – arī Latvijas piena ražotāji ir gatavi īstenot gan plašus protestus, gan boikotēt veikalus, gan izliet neskaitāmas cisternas piena pie valdības mājas durvīm, lai beidzot krīzē nonākusī piena nozare valdības mājā tiktu sadzirdēta un pienācīgi novērtēta!

Kaspars Melnis, Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas valdes priekšsēdētājs,
Jānis Grasbergs, Latvijas Holšteinas šķirnes lopu audzētāju asociācijas priekšēdētājs,
Sandra Stricka, Lauksaimnieku apvienībasvaldes priekšsēdētāja,
Agita Hauka, Latvijas Zemnieku federācijas valdes priekšsēdētāja,
Gustavs Norkārklis, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Komentāri (16)

  1. Protams, ka tas nav normāli, ka veikalā piens maksā tik dārgi un cilvēki, kas reāli iegulda vislielāko darbu šajā procesā, saņem santīmus!!! Pilnībā piekrītu vēstulē paustajam.

    28
    1
  2. Ja godīgi, tad visi te uzrādītie zaudējumi ir tīrā demogoģija.
    Nekāds īpašais iespaids iespaids uz darbavietām nebūs, jo fermas sen jau ir automatizētas. Barības sagatavošanā pārsvarā ir sezonas strādnieki, kuri daļu gada pavada bezdarbniekos un no valsts budžeta dzīvojas pa n-tajiem kursiem.
    Ar importa produkciju arī biedēt ir lieki, jo sen jau viss ir leišu un poļu.
    Tākā viss tas ir pasakas lētticīgiem muļķīšiem.

    9
    9
  3. Kas nākamie rindā? Labības audzētāji teiks, ka lūk maize veikalā maksā tik, bet par graudiem mēs saņemam tikai tik vai mežsaimnieki, kas teiks ka lūk mēbele maksā tik, bet mēs saņemam tikai tik? Tā tomēr ir konkurences lieta, ja nevar saražot tik lēti cik konkurents, acīmredzot konkurents dara kaut ko efektīvāk.

    11
    6
  4. Muļķīt, nevajag tēlot gudreli! Es esmu no tās paaudzes, kas visu ir redzējusi, bet vēl nav vecuma marazms.
    Es skolas laikā gan fermā mēslus tīriju gan govis slaucu. Pēc armijas “atmodas” laikā kā šoferis lielfermas no šķirnes audzētavām tiku aizvedis uz gaĺas kombinātiem.
    Tākā nevajag spriest par lietām par kurām nav ne mazākās saprašanas!

    13
    1
  5. Izdaliet (vienreizējai akcijai nav jēgas) vienu nedēļu pienu par brīvu pilsētās.Lielveikali paši zemnieku vietā savu dārgo pienu izgāzīs zemē.

    18
  6. Dzersim Igauņu,lietuviešu,poļu pienu. Latvija ir pensionāru valsts.Viņiem vienalga,kāds piens plauktā.Nav Liep.Metalurga,nebūs piensaimniecības, nu i kas. Galvenais,ka ministrija būs. Un vēl administrēšana,lai saglabājas. Ā i sess vēl arī ,lai pastāv mūžīgi.Lopu pašu ta var i nebūt.Nu uz papīra ta jā,lai skaitās.Un vairāk projektu netradicionālai lauksaimniecībai..Zinātni un tehnoloģijas bez lopiem un piena. Skolas bez bērnim.Laukus bez cilvēkiem.Pārvaldes jāsaglabā un sotņiki,lai ir kas sniegu tīra i krūmus kapā attīstītā Latvijā.

  7. Vispār uz tik nelielu valsti ir ļoti daudz piena pārstrādes uzņēmumu, bet importēts šķiet pavisam maz! Kāpēc tos pašus sieriņus nevar iegādāties visā Eiropā?! Mūsējie strādā pa visu pasauli, noiets būtu! Poļi savus veikalus atvēruši visur, kur ir austrumeiropieši, turklāt tur it taaaadas cenas, bet tie, kas ilgojas pēc māju garšas ir gatavi maksāt! Pat angļi jau pieradināti pie kefīra – sākuši pat uz vietas ražot! Tas pats attiecas uz citiem produktiem – uz izstādēm brauc, bet šķiet ka bezjēdzīgi…

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Gulbenes novads - Dzirkstele.lv komanda.