Abonē e-avīzi "Dzirkstele"!
Abonēt

Reklāma

Gulbenes luterāņu mācītāja Ilgvara Matīsa svētruna 24.februārī

Luterāņu mācītājs Ilgvars Matīss. Foto: no privātā arhīva.

Šodien mēs pieminam 10 kara gadus un 2 pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā gadus. Ir kādas lietas, kas notiek tā, mēs nespējam palikt malā. Vai vairāk vai mazāk, taču, ja izliekamies, ka mūs tas neskar, tad melojam paši sev. Dievnamā mēs nākam lūgt spēku, izturēt, pastāvēt un uzvarēt. Bez Dieva palīdzības, tikai ar pašu gribu vien nepietiek. Es esmu ticis pāri šim jautājumam, cik šodien cilvēku atnāks, vai kādam tas būs tikpat nozīmīgi kā man. Man ir būtiski šodien būt šeit, dievnamā, neatkarīgi no tā, vai atnāk 2 vai 3, vai 300 cilvēki. Kad vēlamies iegūt kaut ko bez Dieva palīdzības, tad drīzāk zaudēsim vēl daudz vairāk, nekā mums bija. Mēs patiesībā visi kaut kam sekojam līdzi, un es te nedomāju kādus sociālos tīklus, bet gan savas dzīves autoritātes un principus. Taču pirmajā vietā mums vienmēr jāpatur acu priekšā, ka visi, itin visi cilvēki zemes virsū ir maldīgi, bet tikai Dievs ir svēts un nemaldīgs. Tādēļ, ja cilvēks vēlas dzīvi bez Dieva, tad viņš nostājas uz maldu ceļa. Jēzus saka: “Ne ikkatrs, kas uz mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.’’ Vadonis vai tauta, kas apspiež citas tautas, dara to, ko Dievs Debesīs nav pavēlējis, un dodas taisnā ceļā uz elli, lai aiz kādiem Dieva vārdiem tad slēptos. Iebrukt ir teicis kāds elku dievs, kas diemžēl sēž Kremlī. Kā lai mēs zinātu, ka mēs paši neejam maldu ceļos? Tikai ar turēšanos pie Kristus – pie Viņa vārdiem un personas. Nevis Viņa vārda izteikšana skaļāk un vairāk, bet tieši dzīva saskarsme ar Dievu ikdienas lūgšanās.

Nav neviena cilvēka darba, kas Dievam nebūtu zināms, viss tiks izgaismots. Kā rakstīts daudziem zināmajā 139. psalmā: “Tu zini – vai es sēdu, vai ceļos, Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes.” Cilvēks, kurš domā, ka viņa vardarbība un ļaunie nodomi, ir Dievam apslēpti, ir ļoti naivs cilvēks. Un pat ja viņš būtu šajā pasaulē ar vislielāko varu un ietekmi, viņš tik un tā ir naivs un neapzinās savu galu un stāšanos Dieva priekšā. Tāds cilvēks arī aizmirst, ka Bībele pirmām kārtām māca to, ka katram būs jāatbild par sevi un par to, ka viņš darījis pāri citiem. Mēs katrs kaut kādā ziņā šajā karā piedalāmies. Ar to, ko mēs darām, un arī ar to, ka nekā nedarām. Katrs mēs esam atbildīgi Dieva priekšā par savu dzīves laiku arī tieši šobrīd ar to, ko un kā atbalstām, vai ar to, ka esam vienaldzīgi. Ir cilvēki, kas saka apmēram tā – viņi paši pārāk labi dzīvo, lai mēs viņiem palīdzētu, vai arī viņi paši pietiekami nepalīdz savai tautai. Atcerēsimies vienu lietu – tas ir tikai attaisnojums tavai vienaldzībai un nedarīšanai. Vai visi neatbalsta, vai visi nedara, vai visi neaizstāv? Tad jau sanāk, ka tu vēlies līdzināties tieši negodprātīgai tautas daļai. Bet kā tad ar tiem, kuri tiešām cieš, kuri aizstāv un aizsargā? Kā ar tiem, kuri sagūstīti un spīdzināti? Mazākais un reizē lielākais ir lūgties. Mazākais – jo tas neprasa daudz, bet lielākais – jo kopīgai lūgšanai ir patiesi liels Dieva spēks, un tas pauž patiesu ticību un gribu. Cilvēku bieži paralizē tieši bailes, tādēļ viņš nerīkojas, jo netic nekam labam. Bet Dieva vārds saka: “Dievs mums nav devis bailības garu.” Kristus arī saka, ka bailes rodas no mazas ticības. Un tieši tas ienaidniekam ir nepieciešams – maza ticība un bailes. Vai atdosim to, ko vēlas ienaidnieks, vai arī ticēsim, lūgsim, palīdzēsim, atbalstīsim? Tad, kad šaubāmies, vai un cik daudz palīdzēt, atcerēsimies nodedzināto Harkivas ielu, kur kādā mājā gāja ģimene ar trīs bērniem, sadegot dzīvi, jaunākajam bērnam bija 10 mēnešu, atcerēsimies nogalinātos gūstekņus, nevis korupciju vai nodevējus, kuru netrūkst nevienā tautā (arī mūsu)! Kā sacīja Krievijas opozicionārs A.Navaļnijs: “Nepadodieties! Ļaunuma triumfam ir vajadzīga tikai viena lieta – labo ļaužu bezdarbība.” Kas ir grūtāk – palīdzēt ar naudu, ar higiēnas lietām, silto veļu, ierakumu svecēm, maskēšanās tīkliem, dāvinātiem džipiem? Nolieciet to visu iepretim – savas dzīvības atdošanai par saviem mīļajiem, un viss iepriekšminētais šķitīs, kā pilnīgs sīkums. Taču, ja šis sīkums kaut mazlietiņ var dot atbalstu, tad vismaz tas ir jādara. Citu nedarīšana neattaisno tieši tevi, jo Dievs jautās: “Kur biji tu, kurā pusē un kādēļ?’’ Cilvēka vērtība karā tiek pazemināta līdz tik degradējošam stāvoklim, ka tas bieži vien tiek uzskatīts par tik vērtīgu, cik tas nes labumu citiem cilvēkam vai vienam konkrētam cilvēkam – vadonim. Ir vieglāk nedomāt, kā domāt, un ir vieglāk domāt, kā rīkoties un palīdzēt – katram viņa iespējās. Ja cilvēks zinātu visu, kas varētu notikt, iespējams, ka viņš ātri zaudētu ticību. Ja viņš zinātu, cik vajadzēs daudz, lai nonāktu pie mērķa, iespējams viņš nemaz neko nesāktu, tādēļ labi, ka mēs visu nezinām. Mēs esam pieraduši pie ļoti daudzām šausmīgām ainām ekrānos, tā vienam ziņu skatītājam, tāpat kā spriedzes filmu un šausmu filmu skatītājam ir palikusi par normalitāti, tādēļ cilvēku domāšana līdzi mēdz būt diezgan notrulināta, un viņam, bieži vien, nav ne jausmas, ka piedzīvot un redzēt šausmas un karu dzīvē ir pavisam kas cits. Vieni no lielākajiem meliem, ko ļaunums cilvēkam cenšas iestāstīt, ir, ka viņš vēlas cilvēkam kaut ko dot un ka viņš vispār kaut ko var iedot. Viņš piedāvā to, kā viņam nemaz nav, un to, ko viņš nevar dot. Krievijā karš tiek dēvēts par “speciālo militāro operāciju’’ ar nosaukumu “spaseņija’’ jeb “izglābšana’’. Ko izglāba 16 tūkstoši KF pārstāvji, mirstot par 32 tūkstošu iedzīvotāju pilsētu Avdijivku? Palika vien posts, drupas, krāsmatas, līķu un ievainoto kaudzes – lūk, šāda “izglābšana’’. Taču mēs nedrīkstam neko nedarīt un būt vienaldzīgi! Dievs māca mūs būt aktīviem! Kā rakstīja apustulis Pāvils: “Priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, neatlaidīgi savās lūgšanās.” (Rm. 12:12), un pats Kristus mācīja ļaudis ar vārdiem: “Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts! Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs.’’ Novērtēsim brīvību un pateiksimies par katru dienu, kas mums dota! Vēlaties izjust daudz vairāk brīvības? Aizejiet ar ģimeni uz Okupācijas muzeju, izstaigājiet, izdzīvojiet domās līdzi izsūtīto stāstus un iemācīsieties vairāk pateikties par šodienu!

  • Ilgvars Matīss, Gulbenes luterāņu mācītājs

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Komentāri (7)

  1. Laikam vēsturi vajadzētu palasīt , tieši baznīcā agrāk un arī pašlaik ir sludinājusi gan par to,kas notiek pasaulē,gan par to,kas un kā jādzīvo. Arī politiskie notikumi baznīci ir svarīgi. Ir jāpalīdz kara plosītajai valstij, cilvēkiem,gan materiāli, gan lūdzot ies.

    7
    8
  2. Ja cilvēki katrs ar prieku ievērotu baznīcas sludinātos baušļus, kas ir morāles pamatā, tad karu nebūtu, zagšanas nebūtu, slepkavu nebūtu.. Mēs no sirds rūpētos viens par otru. Un nav atkal jākliedz par baznīcas un tās kalpu grēkiem! Es pati atbildu par savu dzīvi un skatos uz pozitīviem piemēriem. Bet kam sirds melna, tas pats lec dubļu bedrē un ar dubļiem apmētā citus. Paldies tiem, kas lūdzas par mieru un palīdz nelaimē nonākušiem!

    5
    5
  3. Tīrākais murgs! Tieši baznīca agrāk lēca pa pasauli un nogalināja tos kuri nepiekria.

    9
    1
  4. Pag, un šodien? Tu dzīvo kur un kad? Jebkurā organizētā veidojumā ir negatīva pieredze. Paņem labo, mudini to darīt tuvākos un varbūt pasaulē paliks kādu nieku labāka. Tavā dzimtā viss kārtībā? Pirms simts gadiem un vēlāk. Ja nē, tad noliedz savas saknes un saki- viņi grēkoja, tāpēc nonieciniet mani.

    1
    6
  5. Cilvēces vislielākais slepkava hristietība ,kura vieta Hāgas tiesā par Cilvēces ,Baltu tautu, Latviešu tautas slepkavošanu.

    4
    3
Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Gulbenes novads - Dzirkstele.lv komanda.