Dzirkstele.lv
14.jūnija naktī mūs guļošas ienesa mašīnā. Man bija gads un 11 mēneši, mana māsiņa bija tikai 1.aprīlī dzimusi – nedēļas veca. Māsiņa nomira no bada, braucot uz Sibīriju.
Kad es pēc pieciem gadiem atgriezos Latvijā, bija rudens. Man vēderiņš no bada bija uzpūsts un pati arī biju uzpampusi. Mani saņēma audžumamma. Viņa teica, ka es nekad nebūšu vesela. Nu Dievs deva, ka es tomēr, ejot ganos, atspirgu un veselība uzlabojās. Man palicis prātā, ka mēs iebraucām ar vilcienu Zilupē. Mūs toreiz veda tāds Andersons. Es neesmu noskaidrojusi, kā viņi toreiz to varēja. Viņš staigāja pa vagoniem un teica: bērni, jūs tagad esat dzimtenē, un dod, Dievs, nekad vairs dzimteni nezaudēt nevienam! Viņš tā mīļi aprunājās ar visiem. Mēs pirms iebraukšanas Latvijā nebijām ne krāsainos kokus redzējuši, ne puķu dobes pie mājām. Tas bērnunams, pie kura mūs pieveda ar lielu autobusu, atradās Kurmenes ielā 45.
Arī līdz savākšanas punktam Dievs mani sargāja. Mammai bija ļoti sāpīgi no manis šķirties. Viņa mani ar stumšanu iestūma tajā namā, kur savāca bērnus, lai vestu uz Latviju. Es iebēgu mežā iekšā un skaļi saucu mežā mammu. Biju apmaldījusies. Pēc lielas raudāšanas Dievs mani izglāba un es atradu to namu. Mani taču varēja vilku bari apēst. “Melānijas hronikā” ir visīstākais mūsu dzīves atspoguļojums. Mana mamma arī tika nosūtīta meža darbos. Tas bija šausmīgi! Mūs bija domāts iznīcināt.
— Aiju Bērziņu (84 gadi) uzklausījusi Pārsla Konrāde
