Dzirkstele.lv
Paldies tev, Stāmerienas pils! 4.novembrī, kad rudens vēji un lieti dienu iekrāsoja pelēcīgos toņos, bet pievakarē iestājās kluss miers, ar draudzeni devāmies viņas dzimšanas dienas piedzīvojumā uz Stāmerienas pili. Nokļuvām muižas īpašnieces jubilejas ballē. Rimts, pilij atbilstošs ievads ar siltu tēju un klusām sarunām. Bet turpinājums…
Atstāstīt izrādes “Maskarāde pilī” līkločus un pārsteigumus ļoti gribētos, bet tas jāredz pašiem! Mani negaidīti pārsteidza aktiermeistarība, ne brīdi neizjutu amatierismu, katrs lomas atveidojums nebeidzās ar tekstu, bet atspoguļojās mīmikās un žestos, liekot noticēt. Atklājās gan jaunieši, gan vīrieši, kurus ikdienā pieņemts uzskatīt par ne teātra cilvēkiem.
Īpašas emocijas radīja Emīlija fon Mengdena (programmiņā rakstīts – Zinaida Borodkina) – tik vieda kundzīte! Viņas teiktais sākumā izraisīja smīnu, pat smieklus, līdz nemanot sāku raudāt. Gudras pārdomas par dzīves jēgu, izteiktas tik vienkāršos teikumos. Apbrīnojamais Laura Gundara teksts saplūda ar vidi un aktrises radīto personību.
Grūti pateikt visu, ko jutu, jo katra niansīte bija nozīmīga, pat īpašas iestādes čīkstošās durvis. Biju sajūsmā! Pēc izrādes neviens nesteidzās pēc virsdrēbēm un uz mašīnu, turpinājās sarunas, fotografēšanās, it kā mēs patiesi būtu ballītē.
Ja man būtu iespēja pasniegt teātra balvu, tā nebūtu “Skatuves nagla”, bet “Dvēseles prieks”. To noteikti pasniegtu jums, Edīte Siļķēna, un jūsu kolektīvam!
– Cieņā un apbrīnā Santa Masinga
