Latvju sievietēm
Zirneklītis tīklu auž
Laimes dienām baltām, baltām…
Rādi, mazo zirneklīt,
Par tām dienām varbūt saltām!
Kā tās izturēt, ja būs?
Vai kā cipresēm būt saltām?
Mūsu latvju meitenēm
Jāturas kā ievām baltām,
Mūsu latvju sievietēm
Daili tautasdziesmās veltām,
Mūsu latvju māmuļām –
Goda krēslā augstu celtām!
Lai auž tīklus zirneklīt’s
Laimes dienām baltām, baltām…
Baltām sagšām rotājies
Darba tikums – latvju gods.
Cik dzīvība laba!
Kādreiz baidījos ļoti
No zirnekļiem melniem.
Kādu redzēju – zināju –
Bēda būs klāt.
Melnie vēstneši –
Kā tie mocīja mani,
Līdz lūdzos tiem izgaist,
Lai varu atvadas māt!
Bet – ir zirnekļi tādi –
Dabā redzami tādi –
Tievām kājām,
Neuzkrītoši –
Ielīduši snaust.
Tie prot tīklus aust,
Smalki veidotiem rakstiem.
Tādus rakstus
Pat Madernieks zīmējis nav.
Pažobelēs
Viņu aizkari klāti…
Plīvo, vēju piesātināti…
Brīnumā skatās bērns un daba:
Cik dzīvība laba!
Labā sirds
Vai būt kā tauriņam vai ziedam smaržīgam?
Vai tā kā jāņtārpiņiem, kas no tumsas mirdz?
Tie visi vilina un sirdi priecina,
Bet – vai tā mācījusi tava sirds?
Tā mācījusi cienīt ikdienu
Un tad tik svētkus svinēt,
Lai ir prieks.
Jo katrs darāmais,
Ja sirds būs līdzās tam,
Tad padarītais
Nebūs tikai nieks.
Tas būs tas prieks,
Kas spārnos dvēseli…
Un klusi, klusi sacīs
Tev: – Paldies!