Jūlijā
plašsaziņas līdzekļos atkal aktualizējās Izglītības un
zinātnes ministrijas (IZM) virzītā reforma, kas paredz vairākas
izmaiņas, tostarp skolas gaitu uzsākšanu no sešu gadu vecuma. Šīm
ziņām sekoja vairāku izglītības nozaru biedrību lūgums IZM
sniegt plašākus skaidrojumus par reformu, tās mērķiem un
nepieciešamību. Plašākus skaidrojumus no IZM puses vēlētos
dzirdēt ne tikai nozares pārstāvji, bet arī Saeimas deputāti no
Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas. Deputāte Ingūna
Rībena uzsver, ka šobrīd reforma rada vairāk jautājumu nekā
atbilžu, turklāt nav skaidrs, kāpēc IZM atkal virza t. s.
sešgadnieku jautājumu, kurš jau vairākkārt nav guvis sabiedrības
un nozares atbalstu.
Trūkst
skaidrojuma un argumentācijas par reformu
IZM
šo sešgadnieku jautājumu periodiski aktualizē jau kopš 90.
gadiem, to atceros gan tāpēc, ka esmu mamma, gan tāpēc, ka esmu
politikā. Šobrīd ministrijai raksturīgi uzsākt komunikāciju
publiskajā telpā par kādu tēmu, pirms tam pilnībā
neiepazīstinot ar saviem plāniem Izglītības, kultūras un
zinātnes komisijas pārstāvjus parlamentā. Ir virkne jautājumu,
par kuriem deputāti uzzina tikai no medijiem, nevis tiešā veidā
no IZM. Būtu tomēr normāli, ja ministrija vispirms pārrunātu šos
jautājumus Saeimā.
Es
atceros arī to laiku, kad tikko bija noslēgusies teritoriālā
reforma un valstī dzīvojām krīzes apstākļos. Saeimas
Izglītības, kultūras un zinātnes komisija viesojās Daugavpils
novadā, kur reformas ietekmē mazajās skolās bija radusies virkne
problēmu, tai skaitā skolotāju algu samazinājums. Šajās skolās
mums lūdza kārtējo reizi neaktualizēt jautājumu par obligāto
izglītības apguvi sešgadniekiem, jo skolām pārmaiņu pietika arī
bez tā. Pēc tam divās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes
komisijas sēdēs nolēma, ka sešgadnieku jautājums nav
apspriežams. Taču jau pēc neilga laika plašsaziņas līdzekļos
atkal varēja lasīt, ka IZM paspārnē daudzas darba grupas no jauna
strādā pie šī jautājuma.
Ar
sešgadnieku reformu virkne ierēdņu attaisno savu eksistenci
Neviens
no IZM nav skaidri nosaucis ieguvumus, kādi būtu, ja skolas gaitas
obligāti sāktos jau sešu gadu vecumā. Tam nav bijis nekāda
izvērtējuma, taču par šo jautājumu tiek runāts atkal un atkal.
Savulaik komisijas sēdē pat ieteicu kolēģiem pieņemt sarunas par
un ap sešgadniekiem kā Latvijas klimatu, kurš pastāv neatkarīgi
no mums. Jo kā tolaik, tā arī tagad šis jautājums ar nozares
pārstāvjiem nav līdz galam izrunāts. Vai ir noteikti iemesli,
kāpēc profesionālā vide šo ideju nav atbalstījusi vairākas
reizes? Ja tā, kāpēc IZM uzskata, ka šoreiz būs citādi? Vai
tiešām sešgadnieku reformas pamatā ir kāds politisks lēmums, un
tā ir jāīsteno, neraugoties uz sabiedrības un nozares pārstāvju
pretenzijām?
No
ministrijas puses trūkst skaidras argumentācijas un loģiska
skaidrojuma, lai būtu saprotams, kāpēc tāda reforma ir
nepieciešama. Līdzīgi ministrija uzvedās arī jautājumā par
Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas likvidēšanu
– pēkšņi, bez skaidras argumentācijas un paskaidrojumiem.
Sešgadnieku
jautājuma aktualizēšana, manuprāt, ir viens no veidiem, kā
virkne ierēdņu attaisno savu eksistenci. Tas neliecina par augstu
profesionalitāti. Ja kāds jautājums tiek uzsākts, tas jānoved
līdz loģiskam atrisinājumam. Sešgadnieku obligātā apmācība ir
tikai viens no punktiem, kas ministrijas dienaskārtībā ir
bezgalīgi.
Izglītības
nozarē ir būtiskākas problēmas
Ja
ministrijai ir tik skaidri un analītiski pamatoti argumenti, kāpēc
sešgadniekiem obligāti jāiet skolā, tad IZM pārstāvji ir laipni
aicināti nākt uz Saeimas komisiju un skaidrot savu pozīciju.
Citādi atkal veidosies situācija, kad ministrija kaut ko izdara,
bet Saeima par to uzzina pēdējā. Šādu rīcību var uzskatīt arī
par likumdevēja ignorēšanu.
Manuprāt,
izglītības un zinātnes nozarē pietiek citu būtisku problēmu,
kurām ir jāpievērš uzmanība un kuru risināšanā ir jāiegulda
reāls darbs: segregētā izglītība, kuras rezultātā turpinās
divkopienu sabiedrības veidošana. Krievu skolu mācību programmu
saturs, piemēram, vēsturē. Skolotāji ziņo par aizvien vājākiem
centrālo eksāmenu rezultātiem atsevišķos priekšmetos. Nesen
Satversmes tiesa atcēla normu par minimālo skolēnu skaitu
vidusskolas klasēs. Lai arī spriedums bija par juridisku normu,
proti, ka Ministru kabinets nav pilnvarots noteikt minimālo
izglītojamo skaitu klasēs, tas saistīts ar, manuprāt, plašākā
kontekstā diezgan bezatbildīgi risināto skolu reorganizāciju.
Nevar pastāvēt tikai aritmētiska pieeja – ja bērnu nav, tad
skolu slēdzam. Ja kādā apdzīvotā vietā tiek slēgta skola, ir
pilnīgi skaidrs, ka tur arī nākotnē bērnu nebūs.
