Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) izstrādājusi trīs jaunu
pedagogu darba samaksas aprēķināšanas modeļu piedāvājumu, rosinot
atteikties no principa “nauda seko skolēnam”.
Pēdējos gados dažādu ministru vadībā jau notikuši vairāki mēģinājumi
atrast optimālo pedagogu darba samaksas aprēķināšanas modeli, vairākkārt
pārejot uz atšķirīgu pieeju, taču šogad diskusijas par to atsāktas.
Izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece (JKP) šodien Latvijas
Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) valdes sēdē
skaidroja, ka nākamā gada 1.septembrī beidzas iepriekš apstiprinātais
pedagogu darba samaksas paaugstināšanas grafiks, un ir jāstrādā pie
turpmākajiem soļiem šajā jautājumā.
IZM virsmērķis ir nodrošināt atbalstu skolēniem kvalitatīvas
izglītības iegūšanai, vienlaikus panākot lielāku atalgojumu skolotājiem.
Pirms iespējamo atalgojuma modeļu piedāvājuma Muižniece pievērsās
“neērtiem faktiem”, kas raksturo esošo situāciju izglītības sistēmā
saistībā ar pedagogu algām un sistēmas finansēšanu kopumā. Ministre
pavēstīja, ka aptuveni katra piektā skolotāja slodze ir mazāka par 15
darba stundām nedēļā, turklāt šai problemātikai ir būtiska sasaiste ar
mazajām skolām, kas ne tikai dārgi izmaksā, bet arī neļauj pedagogam
strādāt normālu darba slodzi ļoti mazā skolēnu skaita dēļ.
Vienlaikus esošais modelis veicina pieeju “daudz mazu skolu” daudziem
skolotājiem, nemudinot uz “kritiski svarīgā atbalsta personāla
piesaisti”.
Vairākus mēnešus strādājot pie variantiem pedagogu darba samaksas
modeļa maiņai, IZM nonākusi pie secinājuma, ka būtiski ir mainīt ne vien
pieeju, bet arī naratīvu, jo “problēmu nevar atrisināt ar tādu pašu
domāšanu, kā tā radīta”, teica ministre, piebilstot, ka ir jārunā gan
par optimālu skolu tīklu un tā modelēšanu, gan atbalstu dažādām
mācīšanās vajadzībām.
Muižniece prezentēja trīs iespējamos sistēmas finansēšanas modeļus,
kas paredzētu atteikšanos no līdzšinējās “nauda seko skolēnam” pieejas.
Pirmais modelis noteiktu pāreju uz principu “nauda seko klasei”. Šī
pieeja veidota, rēķinot finansējumu klasei skolā. Vienlaikus Muižniece
atzina, ka tas nerisinātu ilgstošās skolu tīkla problēmas, kā arī
nemotivētu pašvaldības. Finansējums tiktu aprēķināts skolai, mazinot
skolēnu skaita izmaiņu ietekmi. Šis modelis IZM ieskatā būtu izdevīgs
skolām, minimāli mainoties skolēnu skaitam. Šāda modeļa risks ir
iespējamais motivācijas trūkums efektivitātes nodrošināšanai.
Otrais modelis nozīmē principu “klase pašvaldībā”, kas paredzētu
nepieciešamību noteikt normētās klases izmēru. IZM ieskatā šāds modelis
mudinātu pašvaldības optimizēt skolu tīklu, kā arī veicinātu atbildību
par izglītības kvalitāti. Pašvaldībām būtu lielāka loma kvalitatīvas
izglītības nodrošināšanā. Pašvaldība saņemtu naudu tikai konkrētām
izmaksu grupām: mācību plāna īstenošanai, kā arī atbalsta pasākumu un
administrācijas izmaksām.
Šī pieeja paredz pašvaldībai pašai normēt reālo skolēnu skaitu. Šī
modeļa gadījumā pašvaldības mērķdotāciju sadalītu, ņemot vērā valstī
noteikto pedagoga zemāko darba algas likmi un darba slodzes lielumu.
Bērnu ar speciālām vajadzībām mācību procesa nodrošināšanai paredzēto
papildu finansējumu drīkstētu izmanto tikai šim mērķim, nodrošinot
atbalsta personālu visiem skolēniem, savukārt no aprēķinātās
mērķdotācijas varētu veidot “kvalitātes fondu“, ko papildus sadalītu
skolām ar augstākiem rezultātiem saskaņā ar valstī apstiprinātiem
kritērijiem.
IZM ieskatā šī modeļa vājās puses saistītas ar to, ka valsts
finansējuma aprēķins pašvaldībai tiešā veidā saistīts ar normatīvos
noteikto zemāko darba algas likmi, līdz ar to zemākās darba algas likmes
paaugstināšana tieši saistīta ar valsts papildfinansējuma piešķiršanu.
Tāpat aprēķins saistīts ar optimālās klases lielumu, bet realitātē
skolās klases ir ļoti dažādu izglītojamo skaitu.
Savukārt trešais modelis, ko ministre raksturoja kā “vienkārši un
saprotami”, paredzētu noteikt vidējā viena izglītojamā izmaksas,
mērķdotācijas sadalījumu nododot pašvaldību pārziņā. Pašvaldībai jāveido
sava stratēģija izglītības kvalitātes nodrošināšanai un vadībai, kā arī
skolu tīkla uzturēšanai.
Trešais modelis paredzētu visu pušu ciešu sadarbību. Viena
izglītojamā izmaksa ietvertu finansējumu skolas mācību plānam, pedagogu
papildpienākumu un atbalsta pasākumu apmaksu, finansējumu skolas
administrācijai un atbalsta personālam, kā arī VSAOI. Mērķdotāciju
pašvaldībai aprēķinātu, ņemot vērā attiecīgo skolēnu skaitu pašvaldībās,
mērķdotāciju vienam skolēnam un atbilstošos koeficientus (reģionālais,
programmas veida vai mācību formas). Attiecīgi viena izglītojamā
izmaksas aprēķinam izmantotu izglītojamo skaitu un valsts finansējumu
konkrētajā gadā.
Izvēloties šo modeli, turpmāk valsts finansējuma aprēķins vairs
nebūtu saistīts ar vairāku koeficientu sistēmu un zemākās algas likmes
celšanu. Tas dotu iespēju straujāk kāpināt pedagogu zemāko algas likmi
atbilstoši reālajam pedagogu darba algas likmes kāpumam.
Veicot sākotnējos aprēķinus, IZM saskaitīja, ka viens skolēns
pašvaldībā izmaksātu vidēji 150 eiro. Izglītojamo izmaksām plānots
piemērot reģionālo koeficientu – vienu pamata un trīs papildu: Rīgai,
lielajām pilsētām, kurām nav klāt novada, un novadiem, kuros izglītojamo
blīvums uz kvadrātkilometru ir līdz vienam. Koeficients vajadzīgs, jo
tagad atšķirības, kā tiek aprēķināta mērķdotācija, ir ļoti lielas.
Sadalot mērķdotāciju, pašvaldībām būtu jāņem vērā, ka 22% no kopējās
mērķdotācijas būtu domātas skolu administrācijai un atbalsta personālam,
kā arī zemāko algas likmi un slodzi. Finansējuma daļu atbalsta
personālam pašvaldība varētu noteikt pati.
Muižnieces ieskatā saprātīgāk būtu izvēlēties trešo modeli, taču
pašlaik nav pieņemti nekādi lēmumi un IZM ir atvērta diskusija ar
sociālajiem un sadarbības partneriem par piemērotāko variantu.
Modeli, kuru atbalstīs Ministru kabineta, plānots ieviest no 2022.gada 1.septembra.
