Ilgāk nekā 20 gadus viņš ir bijis projām no Gulbenes. Tā pats bija gribējis, dzīve vilināja, un viņš tai ļāvās, viņš bija karavīrs. Atjaunotās Latvijas brīvvalsts armijai kalpojis kopš pirmās dienas.
Ilgāk nekā 20 gadus viņš ir bijis projām no Gulbenes.
Tā pats bija gribējis, dzīve vilināja, un viņš tai ļāvās, viņš bija karavīrs. Atjaunotās Latvijas brīvvalsts armijai kalpojis kopš pirmās dienas. Tagad Normunds Aizpurs
ir atpakaļ Gulbenē, lai paliktu te.
Kopš 14.maija viņš ir Gulbenes sporta skolas direktors un rajona padomē – padomnieks sporta jautājumos. “Dzirksteles” saruna ar Normundu – par darbu un dzīvi. Pārsteidz tas, kā viņam izdodas neuzņemt sevī negatīvas emocijas, informāciju, lai cik skarbi būtu uzdotie jautājumi. Just un domāt pozitīvi – liekas, tā ir Normunda iedzimtā un laika gaitā nostiprinātā prasme.
– Esat nolicis malā savu karavīra somu. Kāpēc?
– Karavīra dzīve, līdzdalība miera misijās – tā ir manis paša izvēle. Neviens man neko neuzspieda. Es pats savulaik meklēju iespēju doties uz Irāku, Kosovu. Mani mazāk interesēja, cik es nopelnīšu, vairāk – redzēt, just. Es izmantoju iespēju nodzīvot savu dzīvi tā, kā to gribēju. Nākamais jautājums bija, cik tālu es gribu iet. Pazīstu daudzus cilvēkus, kas gadiem čīkst, ka viņu dzīvē nekas nemainās. Ar mani tā nenotiek. Kad esmu kaut kam dzīvē ticis pāri, es ne tikai vēlos izmaiņas, bet arī tām ļaujos. Izaugsmē virsnieka karjerā sasniedzu visu. Nonācu līdz darbam štābā. Taču man tuvāks bija darbs ar karavīriem. Izmantoju visas iespējas strādāt kopā ar ārzemniekiem. Izpētīju, cik tālu ir iespējams Latvijas virsniekam darboties NATO sistēmā. Kad apjautu, ka vairs neko jaunu darbā negūstu, ka viss jau ir izzināts, nolēmu beigt karavīra gaitas. Man tagad ir izdienas pensija, taču es nejūtos pensionārs. Es varēju vēl 15 gadus palikt armijā. Man nav bijis nekādu konfliktu, kas provocētu manu aiziešanu no armijas. Taču man negribējās dzīvē stāvēt uz vietas. Sirdī vienmēr esmu jutis, ka man gribētos strādāt darbu, kur es būtu kopā ar Gulbenes bērniem un jauniešiem. Un vēl nozīmīgs brīdis bija tas, ka Gulbenē šogad piedzima mans dēls Niklāvs. Tā iznācis, ka mani vecākie bērni ir izauguši, kamēr esmu bijis projām. Bērni man to nepārmet, bet iekšēji es to sev pārmetu. Tāpēc nolēmu vismaz tagad, pēc 40 gadu vecuma, būt uz vietas, blakus jaunākajam dēlam Niklāvam un Ingaram, kas mācās vispārizglītojošajā skolā un sporta skolā Gulbenē.
– Atkal krass pavērsiens dzīvē. No armijas dzīves – civilajā, no karavīru komandēšanas – pie sporta darba organizēšanas.
– Lielos vilcienos esmu apzinājis situāciju, taču vēl ir daudz neskaidrā, jo liels ir tās informācijas apjoms, kas skar rajona sporta dzīvi un sporta skolas darbu. Man ir skaidri darba mērķi turpmākajiem diviem gadiem. Dzīve nestāv uz vietas. Tas, kas likās labi pirms gada, šodien, iespējams, vairs neder. Vēlos būt demokrātisks vadītājs. Armijā man tas izdevās. Virsnieks būdams, ja izdevu rīkojumu, to neapsprieda, bet izpildīja par simts procentiem. Nevaru pierast pie tā, ka civilajā dzīvē norunu vai rīkojumu ne vienmēr izpilda, bet, ja pilda, tad apspriež pirms un pēc tam. Atšķirība ir ļoti liela. Tomēr galvenais – lai turpinās progress! Pats esmu sportojis jaunībā, mācījies Gulbenes sporta skolā. Darbojos sporta padomē, būdams virsnieks armijā. Esmu vedis mūsu puišus uz karavīru olimpiādēm. Organizatoriski esamu piedalījies sporta dzīves veidošanā un arī zinu, ka ikdienā karavīra dzīve nav iedomājama bez sporta. Tagad, vadot Gulbenes sporta skolu, man nav jāsniedz pamācības treneriem viņu darba metodikā. Mans pienākums ir radīt piemērotus darba apstākļus.
– Tevī ir nostalģija?
– Jā. Viņsaulē ir mans basketbola treneris Juris Baškers. Nosirmojuši ir mani sporta skolotāji, treneri Jānis Ančs, Jāzeps Odumiņš. Pa vidu bijuši 20 gadi, kad šos cilvēkus esmu saticis reti, taču es par viņiem vienmēr atcerējos. Viņi katrs pa druskai ir veidojuši manu raksturu. Tāpat arī mani treneri armijā – gan Krievijā, gan Latvijā. Manī ir vislabākās atmiņas arī par armijas laikiem, par tur satiktajiem cilvēkiem. No krievu laikiem daudzi mani armijas biedri ir gājuši bojā karā Čečenijā. Šad tad man ir laimējies satikt pa kādam cilvēkam no dienesta laikiem Krievijā. Nesen satiku kādu armēni. Karavīru brālības izjūta ar gadiem nezūd. Es varētu aizbraukt uz jebkuru pasaules malu, un visur man būtu draugi. Tas nozīmē, ka visur es atrastu darbu un jumtu virs galvas. Pastāvīgi elektroniski sazinos ar draugiem visur pasaulē. Mēs aicinām cits citu ciemos. Pie manis, Gulbenē, ciemos ir bijuši draugi no Kanādas. Pats arī grasos braukt pie draugiem, kad man būs atvaļinājums.
– Tev ir plāni jaunajā darbā?
– Sporta skolā gatavojamies akreditācijai, kas notiks augustā. Vienlaikus domājam par nākamo sezonu. Basketbolā uzdevumi ir skaidri. Mūsu mērķis ir iekļūšana pirmajā divīzijā. Pašlaik Gulbenes jaunie basketbolisti spēlē otrajā. Plānojam sporta skolā reanimēt vieglatlētiku, šī sporta programma ir akreditēta, un jūlijā varētu sākties darbs. Iepriekš gan ir jāapzina bērni, kas varētu trenēties. Jāuzrunā katrs bērns un viņa vecāki individuāli.
– Sadarbība ar vecākiem – cik tā liekas svarīga sporta skolas darbā?
– Vecāki vienmēr ir gaidīti sporta skolā. Runāsim. Nevajag kautrēties. Jebkurā laikā mēs varam izrunāties. Ko bērnam dod sports? Pašapziņu, veselību, komandas izjūtu, gandarījumu, ka esi veicis uzdevumu līdz galam. Tas palīdz sasniegt dzīvē mērķus, iegūt labu darbu, mācīties. Sava nozīme, protams, ir sportista laimei, bet bez darba panākumu nevar būt. Viscentīgākie ir tie, kam veiksme nedodas rokās tik viegli. Nepiekrītu tiem, kas kritizē bērnus un jauniešus, teikdami: “Kad mēs augām…” Šis teiciens ir tikpat vecs, cik pasaule.
Redzu, ka mazajiem audzēkņiem basketbola spēles laikā zālē sēž skatītāji un jūt līdzi. Bērniem veicas, viņi ir lepni. Kad mazie basketbolisti paaugas, viņiem vairs tā neveicas. Vecāki nenāk uz spēlēm. Bērni jūtas atstāti. Vēlāk viņiem atkal sāks veikties, tad atkal vecāki gribēs vērot panākumus, bet pa vidu būs bijis posms, kad bērniem nācies bez vecāku palīdzības tikt galā ar savām problēmām. Tas nav pareizi.
Vērojot skatītāju reakciju basketbola spēļu laikā, rodas sajūta, ka tikai divi cilvēki nesaprot basketbolu – tiesnesis un treneris. Bērni to visu redz un klausās. Ir par ko padomāt.
Runājot par basketbolu, ir doma izveidot vēl vienu komandu, kas spēlētu pirmajā līgā. Sporta skolas audzēkņi varētu spēlēt šajā komandā. Tā mēs veidotu maiņu mūsu meistarkomandai – “Bumerangs/Gulbene/ASK”. Būtu labi, ja izdotos atjaunot vecveco tradīciju, kad mēs paši izaudzinājām spēcīgus basketbolistus un mums nevajadzēja viesspēlētājus. Protams, tas būs ilgstošs darbs.
– Nav jau mums tikai basketbols!
– Augstu vērtēju rajona jaunsargu sasniegumus, to, kā ir organizētas viņu mācības. Tāpat – rajona dažādos sporta klubus un biedrības. Tam ir jābūt ilgtermiņa darbam. Sporta skolas audzēkņiem ir jābūt iespējai darboties un attīstīties sportā.
Šogad jaunatnes olimpiādē valstī Gulbenes rajona komanda bija piektajā vietā no apakšas. Zem mums tie četri rajoni vispār nepiedalījās olimpiādē. Tātad mūsu rajons faktiski bija pēdējā vietā. Tas ir signāls. Ja mums nebūtu orientēšanās sporta un meiteņu futbola, tad vispār nebūtu rezultātu. Domāju, ka nav apzinātas visas rezerves. Raksturīgi, ka Gulbenes rajonā ar dažādiem sporta veidiem nodarbojas vieni un tie paši bērni un jaunieši.
Līdz šim aptuveni 20 gadus vieglatlētika Gulbenē ir nīkuļojusi. Sporta bāze uzlabojas, kas ļauj kultivēt šo sporta veidu. Līdzās sporta skolai ir mūsdienīgs sporta laukums, paredzams, ka arī pilsētas lielajam stadionam rekonstruēs segumu. Protams, ka lielus sasniegumus vēl nevar gaidīt gada vai divu gadu laikā.
Vēl svarīgi ir veidot rajona izlasi dažādos sporta veidos, lai mēs sekmīgi varētu startēt, konkurējot ar citiem Latvijas rajoniem. Jāveido veterānu komanda.
Rajonā ir interese ne tikai par klasiskajiem sporta veidiem. Bērni un jaunieši aizraujas ar ekstrēmo sportu – skeitbordu, skrituļslidošanu, brauc ar “BMX” velosipēdiem. Esmu sazinājies ar šiem cilvēkiem, ir apzināts Latvijas sacensību kalendārs vasarai. Domāju, ka kopā mēs varētu aizbraukt uz Rīgu un izmēģināt spēkus šajā sportā, lai salīdzinātu sevi ar citiem. Ja būs atsaucība, veidosim savu Gulbenes komandu ekstrēmajā sportā.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Normunds Aizpurs.
– Dzimšanas vieta un laiks: Gulbene, 1966.gada 25.janvāris.
– Izglītība: augstākā – maģistra grāds personālvadībā; beidzis Aizsardzības akadēmiju un studijas NATO koledžā Vācijā; angļu valodu mācījies Kanādā un Anglijā; beidzis garnizona komandieru kursus Zviedrijā un bataljona komandieru kursus Dānijā; beidzis karaskolu Krievijā.
– Profesionālā pieredze:
24 gadi atdoti armijai, Latvijas Armijā ieguvis pulkvežleitnanta pakāpi, augstākais sasniegums – miera misijā Kosovā bija štāba priekšnieka vietnieks un Latvijas kontingenta komandieris citās miera misijās.
– Nodarbošanās: Gulbenes sporta skolas direktors, Gulbenes rajona padomē – padomnieks sporta darbā.
– Personiskais mērķis: regulāri atsākt nodarboties ar vieglatlētiku, startēt rajona veterānu komandā.
