MĀJAS STĀSTS: Mammas māsa (5.daļa)

Abi iepriekš aprakstītie gadījumi – gan niknā zostēviņa uzbrukums, gan izglābšanās no ievelšanās dīķī – manā bērna prātā ap mammas māsas galvu radīja varoņa oreolu un līdz ar to arī pārliecību, ka Antras tante ir visstiprākais man zināmais cilvēks. Es labi apzinājos, ka tieši viņa, pārvarēdama briesmas, bija steigusies mani glābt no iespējamajām ciešanām. Lai es neaizmirstu, cik reizēm esmu neapdomīgi rīkojusies, mani vecāki palaikam mēdza atcerēties mammas māsas paveiktos “bērna glābšanas darbus”, tāpēc nav brīnums, ka arī es tos novērtēju visā nopietnībā. Turklāt tajā pašā vasarā pēc dīķmalas piedzīvojumiem atgadījās vēl daži notikumi, kas manu pārliecību par mammas māsas drosmi un spēku tikai vairoja.