Gulbenes kultūras centra senioru deju kopas “Vērdiņš” un deju kopas “Apinītis” dalībnieki, kā arī citi mākslas baudītāji nesen devās uz Angliju, lai uzstātos ar koncertu Vasarsvētkos.
Gulbenes kultūras centra senioru deju kopas “Vērdiņš” un deju kopas “Apinītis” dalībnieki, kā arī citi mākslas baudītāji nesen devās uz Angliju, lai uzstātos ar koncertu Vasarsvētkos, kurus Anglijā dzīvojošie latvieši katru gadu svin 400 gadus vecā muižiņā Rovfantā – vienā no trim Anglijas latviešu pulcēšanās centriem.
Parasti uz svētkiem nelielajā muižiņā ierodas latvieši no visas Anglijas, jo te valda absolūts miers un harmonija, ko rada simtiem gadu vecie koki, krāšņi ziedošie rododendri, rozes, romantiski dīķi, ēnaini, pēc senatnes smaržojoši muižiņas gaitenīši.
Turpceļā un mājupceļā mums bija iespējams gūt priekšstatu ne tikai par Poliju, Vāciju, Nīderlandi, bet apskatīt arī seno Belģijas pilsētiņu Brigi, nedaudz iepazīt Franciju, kā arī daudzas Anglijas pilsētas, bet galvenokārt – Londonu, kurā visa dzīve pakārtota karaļnamam, Vindzoru, kas ir Anglijas karalienes rezidence, fantastisko karalienes Mērijas rožu dārzu, plašos parkus un daudz ko citu.
Mazā pērlīte Rovfanta
Rovfantas muiža atrodas apmēram divu stundu braucienā no Londonas. Tā pieder Londonas latviešu luterāņu draudzei. Ienākot muižas priekštelpā, no 16.gadsimta uz mums vērīgi noraugās Henrijs VIII, viņa meita Elizabete I un Henrijs VII. Rofvanta ir piederējusi garīdzniekiem, jūrniekiem, tirgotājiem, rakstniekiem un politiķiem, tai bijuši sakari pat ar Krievijas caru, kuram tajā piedāvāts patvērums. Muižā vairākkārt apmeties Vinstons Čērčils, tāpēc šodien lielākā viesiem domātā istaba tiek saukta par Čērčila istabu. Muižiņā ir neliela kapela, kur Vasarsvētku dievkalpojumā piedalījās arī gulbenieši. Lai draudze iegūtu muižu savā īpašumā, naudu maksājuši luterāņu draudzes locekļi – latvieši, palīdzējusi arī valsts, ņemts bankas aizdevums. Anglijas latvieši iztērējuši tūkstošiem mārciņu, tomēr nauda vajadzīga vēl un vēl. Muižiņas pašreizējā pārvaldniece Smuidrīte Jinkinsone stāsta, ka nauda vajadzīga kapelas jumta remontam, telpu sakārtošanai, parka uzturēšanai un daudz kam citam. Starp citu Rovfantā vienā ēkā izveidots arī veco ļaužu aprūpes centrs, kurā no 15 cilvēkiem puse ir latvieši, puse – angļi. Arī no 36 latviešiem, kas sāka saimniekot Rovfantā, šodien nav palicis neviens. Pēdējā muižas pārvaldniece nomira šopavasar Latvijā. Rovfanta neuzņem tūristus, bet, lai izdzīvotu, izīrē telpas dažādiem pasākumiem angļiem, kuri te svin kāzas, rīko kristības vai tāpat vien atpūšas. Lētākā nakšņošana vienai personai maksā 25 mārciņas, bet vieta labākās istabās – 30 mārciņas. Būtībā tas ir ļoti maz, ja salīdzinām, ka vidusmēra hostelī diennakts cena vienam cilvēkam ir no 100 līdz 200 mārciņām. Anglija ir dārga zeme, piemēram, lai anglis vecumdienas varētu pavadīt pansionātā, viņš pārdod savu māju, jo mēnesī jāmaksā 1200 mārciņu.
Kāds ir īsts anglis?
Vairākkārt pārliecinājos par angļiem piemītošo laipnību un pieklājību. Kā stāstīja Rovfantā sastaptie ļaudis, angļi kopš bērnības tiekot mācīti rēķināties ar otru cilvēku, atvainoties, pacietīgi pagaidīt, nekad uz āru neizrādot savas emocijas, tāpēc viņi labprāt stāvot rindās, izrādot īstu angļu mieru. Ja anglis vēlas otram kaut ko sliktu pateikt, viņš uzraksta pastkarti. Arī ziedus angļi nedāvina, jo tie norādītu, ka dāvinātājs kaut ko vēlas. Arī par citu cilvēku dzīvi angļi neinteresējas un ciemos nedodas. Pat tad, ja esi nonācis trūkumā vai ir nepieciešams aizņemties naudu, tu nevari aiziet pie radinieka pēc palīdzības. Tavs trūkums ir tikai tava problēma. Māja vai dzīvoklis ir angļu pils. Jo klusāk un sabiedrībai nemanāmāk anglis dzīvo, jo visiem skaidrs, ka viņš ir bagāts. To dienā un vakarā apliecināja Londonas rajoni, kuros mīt turīgie angļi. Ielas man šķita kā izmirušas. Anglijā visi cilvēki tiek dalīti trīs grupās: pēc naudas daudzuma, prāta un izcelsmes. Londonā ir dažādu tautību sajaukums, ļoti daudz melnādaino, no kuriem daļa ieguvuši pilsonību, tomēr darba devējs, pieņemot jaunu darbinieku, noteikti priekšroku dos anglim, tāpēc iebraucēji kuļas kā var. Man tā arī neizdevās noskaidrot, kāda ir vidējā alga Anglijā, bet vienkāršs melnstrādnieks Anglijā vienā stundā nopelna 5,75 mārciņas. Algu angļi saņem katru piektdienu, tad dodas uz pabiem vai restorāniņiem to tērēt. Vīrs un sieva katrs pats maksā savus rēķinus. Londonā bijām piektdienas vakarā, tāpēc varējām pārliecināties, cik pārpildīti, daudzbalsīgi un rosīgi kļuvuši krodziņi, vasaras kafejnīcas un restorāni.
Visu skaita un rēķina laikā
Ievēroju, ka angļi pārvietojas galvenokārt ar automašīnām, tāpēc autoceļu malās nav gājēju ietvju. Automašīnu Anglijā esot iespējams nopirkt piecās minūtēs, jo visi dokumenti tiekot nosūtīti pa pastu. Autovadītāji nevadā līdzi vadītāja apliecību. Ja ievēro ceļu satiksmes noteikumus, visu mūžu var nobraukt tā, ka policija neapstādina. Arī tad, ja tas tomēr notiek, vadītājs policistam pasaka tikai vārdu, uzvārdu un braucamrīka apdrošināšanas numuru. Braukšanas prasme vietējiem patiešām ir lieliska, jo Londonā nav viegli izbraukt pa šaurajām ielām, pārkārtoties no joslas joslā un tamlīdzīgi. Angļi visu skaita un rēķina laikā, nevis kilometros. Vēlams, lai no mājām uz darbu un otrādi varētu nokļūt pusstundas laikā. Londonā ir sarežģīta ielu sistēma, tāpēc daudzi izvēlas pārvietoties ar metro. Ja gados vecākiem cilvēkiem nav savas automašīnas, ir izveidots speciāls dienests, kas šos cilvēkus pēc izsaukuma nogādā uz lielveikalu, pie ārsta un tamlīdzīgi. Atšķirībā no mums vidusmēra anglim nav jādomā, ko ēdīšu, ko dzeršu un vilkšu mugurā, lai gan pamanīju, ka ir arī apšaubāma izskata cilvēki, kas cieši aizmiguši uz parka soliņiem un ielas, bet tas ir viņu izvēlētais dzīves modelis.
Mūsu ciemošanās laikā Rovfantā kāds angļu pāris svinēja kāzas. Arī angļi nesteidzas precēties, bet daudzus gadus dzīvo kopā. Bieži vien kāzās pārim blakām stāv jau vairāki kopdzīvē dzimuši bērni. Kāzu viesi tiek dalīti – daļa ierodas uz baznīcas ceremoniju, daļa uz kāzu mielastu, vēl citi – uz saviesīgo daļu. Jaunais pāris viesiem iepriekš izsūta sarakstu, norādot, kādas dāvanas vēlas saņemt. Kāzās obligāta ir vairākstāvu torte. Pārliecinājos, ka uz saviesīgo daļu bija pulcējušies lielākoties jaunieši, bet jaunais pāris, pārlaidis nakti muižiņā, jau nākamajā rītā, nevienam neredzot, aizbrauca kāzu ceļojumā. Angļu vīrieši ģimenes dzīvē esot ārkārtīgi praktisko darbu neprašas. Angļi ir ārkārtīgi taupīgi, bet senlietām gatavi iztērēt lielu naudu. Lai Anglijā varētu domāt par māju un labi izskolot bērnus, nedēļā jāpelnot vismaz 2000 mārciņu. Laba izglītība privātās skolās ir dārga, tāpat kā privātā medicīna. Citādāk ir ar valsts pakalpojumiem, bet tie ir salīdzinoši nekvalitatīvi. Iespējams, tāpēc angļi, kam Latvijā mīt radinieki, ciemos atbraukuši, steidz salabot zobus, jo pie mums tas ir ievērojami lētāk.
Interesantas šķita arī angļu ēšanas tradīcijas, tas, ka viņi neēd, piemēram, krējumu un rasolu, kartupeļus un burkānus lieto uzturā apvārītus, arī olai brokastīs jābūt īpaši izceptai, un kur tad vēl plānās bekona šķēlītes. Mēs nebijām izvēlīgi un dūšīgi ēdām visu, kas tika celts priekšā, slavējot Rovfantā strādājošos pavārus no Latvijas, kuri te atbraukuši peļņā. Neviens nesūdzējās, ka svešā zemē būtu slikti, bet, kad atvadoties kopīgi dziedājām “Pūt, vējiņi”, viņu acīs ievēroju asaras.
