Iveta Gargurne ir psiholoģe ar desmit gadu stāžu, kā arī ģimenes psihoterapeite. Iveta ģimenes problēmas risina iejūtīgi, toleranti, saprotoši un zinoši.
Iveta Gargurne ir psiholoģe ar desmit gadu stāžu, kā arī ģimenes psihoterapeite. Iveta ģimenes problēmas risina iejūtīgi, toleranti, saprotoši un zinoši.
Viņai piemīt apbrīnojama īpašība – radīt cilvēkos uzticību, to izmantojot ļoti godprātīgi arī tad, ja saruna ir par dažādām atkarībām, kas mūsu sabiedrību iekaro arvien vairāk.
– Vai praksē bieži nākas runāt par atkarībām?
– Ir situācijas, kad atkarības valgos nonācis vīrs vai sieva, ir gadījumi, kad vecāki stāsta par atkarībā nonākušajiem bērniem. Ļoti bieži problēma satrauc ģimeni, tikai ne pašu simptomu nesēju, kurš bilst, ka tikai mazliet spēlē datorspēles, mazliet kompānijā uzpīpē zālīti, mazliet iedzer. Diemžēl no visa mazliet sākas lielas problēmas. Lai cik plaša būtu informācija, cilvēki vienmēr uzskata, ka ar viņien nekas tāds nevar notikt, īpaši jau dzīvojot Gulbenē. Notiek arī Gulbenē, prakse liecina, ka atkarības valgos nonākušo cilvēku pie mums kļūst arvien vairāk.
– Vai pastāv atkarība no interneta?
– Šodien saka: “Ja tevis nav “draugos”, tevis nav nekur!” Atkarība no interneta rada bažas. Daudzos gadījumos bērns vai jaunietis augām dienām sēž pie datora tikai tāpēc, ka viņa emocionālā lādīte ir tukša. Viņš meklē emocijas. Vecāki ir aizņemti darbā un nespēj veltīt laiku bērnam. Mūsu sabiedrībā ir izveidojies uzskats: ja cilvēks vairāk strādā, ja viņš ir noskrējies līdz spēka izsīkumam, tad tas ir labi. Tāds uzskats ir aplams. Aizņemtība traucē veidoties ģimenes attiecībām. Reizēm ģimenēm, kas ierodas pie manis uz pārrunām, uzdodu mājasdarbu, piemēram, kopā ar bērnu aizbraukt makšķerēt un kurināt ugunskuru. Vecāki, to dzirdot, bieži nopūšas. Tas nav viegli. Vieglāk ir palikt mājās, bet vajag redzēt, kā bērnam iemirdzas acis, dzirdot, ka atbalstu viņa lielāko vēlēšanos. Cilvēki mācās dzīvot kopā un veltīt cits citam laiku.
– Vai Gulbenē novērojama atkarība no azartspēlēm?
– Diemžēl ir. Ir atkarīgie, kas nospēlē visus ienākumus un pārdod ģimenes īpašumus, tomēr viņu sievas to pacieš, aizbildinoties, ka ir kopīgi bērni un tamlīdzīgi. Tad es jautāju, vai patiesi jūs esat pelnījušas šādu dzīvi, varbūt iespējams kaut ko mainīt. Kad mums spiež kurpe, to uzvelkam vienu dienu, paciešam otru dienu, lai gan ir norīvētas tulznas, trešajā dienā kurpi izsviežam un meklējam citu, bet, ja mums dzīve ir grūta, attiecībās valda sajukums, mēs to visu paciešam, nopūšamies, cik tā dzīve grūta un dzīvojam tālāk. Kāpēc? Šajā laikā ir miljons iespēju kaut ko darīt, lai sakārtotu savas jūtas un attiecības. Neko dzīvē nevar izmainīt un izlabot tikai tad, ja cilvēks ir miris.
– Kā ar narkotikām?
– No tām mūsu bērni un jaunieši nav pasargāti arī Gulbenē, tāpēc iesaku vecākiem “neiemigt”, domājot, ka ar viņu bērnu nekas nevar atgadīties. Diemžēl narkotikas atrod bērnus. Ja tas tomēr ir noticis, nevajag baidīties runāt par to, bet meklēt palīdzību, jo bieži vien tā tiek meklēta izeja no depresijas. Spaidot spēļu automāta pogas, attālinās sliktās attiecības ar sievu un nesakārtotās biznesa lietas, jo par tām nav jādomā, apreibinoties arī problēmu dzīvē it kā nav. Tas ir māns. Liela nozīme ir ģimenes atbalstošajai funkcijai, bet tā diemžēl ir sašķobījusies. Nevienu cilvēku mums nav tiesības vērtēt kā sliktu. Par sliktu viņu ir padarījuši dažādi apstākļi.
– Kāds ir pirmais priekšnoteikums, lai kaut ko mainītu?
– Ja cilvēks saka: “Labi, es atzīstu, ka esmu nonācis atkarībā, un vēlos no tās atbrīvoties,” – tad tā ir puse ceļa uz uzvaru. Citādāk, ja viņu pie manis ir atveduši tuvinieki, kuri vēlas mainīt otra cilvēka dzīvi. Diemžēl, lai cik ļoti mēs mīlētu dēlu, vīru, tēvu, brāli, māti, mēs nevaram neko izmainīt, ja viņi paši to nevēlas. Arī psihoterapeits to nevar. Reizēm cilvēks iziet no mana kabineta, sakot: “Bet viņa man neko nepateica.” Tad uzdodu pretjautājumu: “Vai tu vispār biji gatavs dzirdēt, ko es tev teicu?” Ja atkarīgais nav gatavs mainīties, tad dzīve turpina ritēt iesākto gaitu.
– Atkarība vienādi piemeklē sievietes un vīriešus?
– Jā. Stāsti par sieviešu alkoholismu ir īpaši skumji, jo ļoti daudzas sievietes alkohola atkarībā ir nonākušas, glābjot no tā savus vīrus: es nodzeršu lielāko daļu, lai tikai viņam paliek mazāk. Tas ir tikai liels mīts, jo manā praksē ir gadījumi, kad vīrs atbrīvojas no alkohola, bet glābēja – sieva – kļūst no tā atkarīga. Bija atnākusi sieviete kopā ar divām jau pieaugušām meitām. Mātes un meitu attiecības bija sairušas kopš brīža, kad, glābjot vīru, viņa bija sākusi dzert kopā ar vienu meitu. Rezultātā ģimene izjuka, vienai meitai dzīve veidojās laimīgi, bet otra bija aizgājusi mammas pēdās. Manā priekšā sēdēja trīs sievietes, raudzījos uz viņām un domāju, kā mammas mirkļa vājums sapostīja vēl divas dzīves. Sieviete pēc ilgstošas terapijas pārtrauca lietot alkoholu, atrada darbu, bet savas meitas emocionāli tā arī neatguva.
– Atziņas, ko esi guvusi sarunās ar bērniem un jauniešiem?
– Pēc šīm sarunām pārliecinos, ka viņi dziļi sirdī nes aizvainojumu, ka mamma vai tētis dzer. Ja to dara tēvs, tad vēl ir mamma kā laimes lādīte, kurai piekļauties, izrunāties, ja atkarīgā ir mamma, tad bērns ir it kā pazudis, jo tētis ne vienmēr spēj emocionāli dot tik daudz, cik to spēj mamma. Protams, vienmēr būs izņēmumi. Esmu pārliecinājusies, ka būtībā bērniem un jauniešiem ir milzīgs kauns par to, ka viņu vecāki dzer, tāpēc bieži vien viņi ar neadekvātu uzvedību cenšas novērst sabiedrības skatu prom no ģimenes. Lai visi skatās uz mani, tikai ne uz maniem vecākiem!
– Starp šodienas jauniešiem valda uzskats, ka iedzeršana tusiņos ir norma.
– Esmu dzirdējusi pusaudzes meitenes sakām: “Kad pienāks mana dzimšanas diena, tad gan es piedzeršos!” Turklāt tas jāizdara pa kluso no vecākiem. Te man ir jādomā par vecākiem, var būt, ka viņi, nepadarot bērnu par dzērāju, var bērnam iemācīt dzeršanas kultūru, kuras mums diemžēl nav. Ar prātu visi jaunieši saprot, ka tas, ko viņi dara, nav īsti labi, ka sabiedrība šo rīcību nosoda, bet, atrodoties starp vienaudžiem, jaunietis cenšas turēt līdzi citiem. Ne visiem ir stiprs mugurkauls, savs viedoklis, kas palīdz turēties pretim baram. Gribam to atzīt vai ne, stipro mugurkaulu bērniem iedod tikai mamma un tētis, ne sabiedrība.
– Varbūt vecāki ir piekusuši un apjukuši, viņi nezina, ko iesākt ar palaidnīgo bērnu?
– Vecākiem ir jābūt varai, tas nekas, ka šodien tiek kratīts pirksts, ka bērnu nedrīkst morāli traumēt, nerunājot nemaz par iešaušanu pa ausi. Mammai un tētim ir tiesības to darīt. Bērni ir slīpēti, redzot, ka šodien vecāku vara it kā pazūd, viņi prot to lieliski izmantot. Ja nav vecāku varas, bērns saprot, ka viņam nav aizmugures. Ja mamma liek likt galvā cepuri, pat tad, ja bērns ir dusmīgs par to un cepuri neuzliek, viņš zina, ka mamma zina, kā jārīkojas. Ja mammai ir vienalga, ja viņa ir nolaidusi rokas, sak, tāpat jau neklausīs, tad bērns uzreiz ievēro, ka arī mamma nezina, kā rīkoties, tāpēc viņš var darīt, ko grib.
– Vai savā ģimenē arī nākas izmantot psiholoģijas zināšanas?
– (Smejas.) Ar saviem ir kā ar saviem bērniem. Viņiem esmu mamma, vienalga, kāds ir mans arods. Ja viņu teiktajā man kaut kas nav pieņemams, tad man ir ļoti daudz citu bērnu viedokļu par kaut ko līdzīgu. Profesija ģimenes dzīvē netraucē. Cik tas ir savādi, ka cilvēki cieš no paaudzes paaudzē, viņi nes šos dzīves modeļus uz priekšu.
– Vai viegli būt psiholoģei mazā pilsētā, kāda ir Gulbene?
– Strādājot mazā pilsētā, psihologa goda zīme – spēja neatklāt citu problēmas – ir jātur augstu. Nedrīkstu riskēt ar savu labo vārdu!
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Iveta Gargurne.
– Dzimusi: 1970.gada 22.novembrī Alūksnē.
– Izglītība: Daugavpils universitātē ieguvusi maģistra grādu psiholoģijā, iegūta ģimenes psihoterapeites izglītība.
– Darbs: Gulbenes ģimnāzijā, Stāķu pirmsskolas izglītības iestādē.
– Ģimene: precējusies, īrs Edgars, meitas Liene (15 gadu), Krista – Arta (9 gadi).
Vaļasprieks: labi un aktīvi atpūsties kopā ar ģimeni.
– Patīk: dzīve, visi gadalaiki un cilvēki, lai arī viņi reizēm kļūdās.
