Es nezinu, cik patiess viss un vērts, cik tuvums tavs man svēts un neatņemams, bet pasaulē, kur ļaužu ir tik daudz, viens otra vientulībā gājām stīgot.
Es nezinu, cik patiess viss un vērts,
cik tuvums tavs man svēts un neatņemams,
bet pasaulē, kur ļaužu ir tik daudz,
viens otra vientulībā gājām stīgot.
Un nezinu, kāpēc tā bija lemts,
kad sentiments kā lietus lāses lija,
kad asaras un smiekli kopā mijās,
mums dienas gaisa it kā minūtes.
Es nezinu, bet zināt vēlos gan,
kāpēc mēs mūžam šķirti, mūžam kopā,
kāpēc tu ļauj un kāpēc ļaujos es
šai mūsu abu nolemtībā ritēt.
Es nezinu, cik vēl man dzīve ļaus,
cik atnāks ņemt, cik varbūt arī iedos,
tik zinu to, cik pazaudējis būtu
no visa tā, kas tagad pieder mums.
