Uzauju kājās baltu pīpeņu kurpes, ap kaklu apmetu paparžlapu šalli, paņemu pie rokas līgodziemas un pāri pļavai eju sagaidīt īsāko nakti šajā vasarā.
Uzauju kājās baltu pīpeņu kurpes, ap kaklu apmetu paparžlapu šalli, paņemu pie rokas līgodziemas un pāri pļavai eju sagaidīt īsāko nakti šajā vasarā.
Pie kājām glaužas baltie naktsvijoļu ziedi, kas mudina noliekties un ieelpot vēl neiepazītas burvestības smaržu. Pilnas plaukstošās vasaras izbrīna, manī veras dzelteno gundegu acis, bet madaras kā trauslas līgavas noliecas reveransā. Es sasmaidos ar rudzupuķu zilumu tuvējā druvā un ieklausos vārpu noslēpumainajos čukstos, mēģinot sadzirdēt, cik bagātu ražas gadu tās sola zemes arājiem. Līgo!
Pieglaužos ozola spēcīgajam stumbram, sajūtot, kā augumā ieplūst koka dāvātais spēks, abām rokām apskauju baltā bērza stumbru un lūdzu, lai uz saviem zariem tas aizšūpo zāļu dienas sveicienu māmuļai viņsaules dārzos. Līgo, mana mīļā, baltā māmulīt!
Man pretī nāk ļaudis ar ziedu vainagiem galvās un siera rituļiem rokās – tik lieliem un dzelteniem kā saule. “Līgo! Līgo!” viņi uzsauc ierastā labvakara vietā. “Līgo!” izsprēgā nesaskaitāmu ugunskuru dzirkstis, kā putojoša upe izlīst pāri alus kausu malām, šūpojas koku lapotnēs un paslēpjas aiz pakalnu pakalniem.
Uzsmaidu jāņutēvam un jāņumātei, kas, mājas vārtu priekšā iznākuši, aicina ienākt sētsvidū. Tencinu par aicinājumu un, piespraudusi pie blūzes atloka pelēkā dadža pogaļu, atkal esmu prom, lai ieklausītos, kā aiz tuvējā pakalna skan “līgo!”, lai manītu, cik viegli puisis paceļ rokās mīļoto, sniedzot skūpstu – tik vieglu kā rīta rasas piliens zāles stiebra galā. Līgo! Nevajag vārdu, lai saprastu, ka ne jau papardes zied šajā naktī, zied mīlestība.
Apstājos ziedošās, skaņu un cilvēku mīlestības pārpilnās pasaules viducī un ļaujos saplūšanai ar Visumu. Līgo!
