Šinīs dienās laikraksta “Dzirkstele” redakcijā īsu brīdi ciemojās Guntis Ranka, kurš šobrīd dzīvo un strādā Rīgā, bet pirms 59 gadiem, būdams jauns puisis, viņš bijis literārais līdzstrādnieks laikrakstā “Sarkanais Stars”.
Šinīs dienās laikraksta “Dzirkstele” redakcijā īsu brīdi ciemojās Guntis Ranka, kurš šobrīd dzīvo un strādā Rīgā, bet pirms 59 gadiem, būdams jauns puisis, viņš bijis literārais līdzstrādnieks laikrakstā “Sarkanais Stars”.
Liels bijis viesa izbrīns uzzinot, ka “Dzirksteles” redakcija tagad atrodas kādreizējās partijas komitejas telpās un tās darbinieki raksta par tādiem jautājumiem un problēmām, par kādām savulaik nedrīkstējis pat domāt.
Kas jūs šodien saista ar Gulbeni un rajonu?
Esmu dzimis Rīgā, bet uzaudzis Beļavas pagastā un savulaik beidzis Gulbenes vidusskolu. Tagad uz Gulbenes rajonu atbraucu reti, lai apciemotu tuviniekus, kas apglabāti Stāmerienas, Lejasciema un Gulbenes vecajā kapsētā. Šeit man vēl ir daži paziņas, piemēram, Staņislavs Tarass un Vilis Meijers, ar kuriem tiku kopā strādājis. Atšķirība tikai tā, ka viņi strādāja tipogrāfijā, bet es – redakcijā.
Kā kļuvāt par avīzes “Sarkanais Stars” darbinieku?
1948. gadā tā bija Latvijas Komunistiskās partijas Gulbenes apriņķa komitejas un Gulbenes apriņķa izpildu komitejas orgāns, kas iznāca trīs reizes nedēļā un maksāja 15 kapeikas. Izdevums meklēja tehnisko sekretāru. Tā kā biju nolēmis, ka pats gribu pelnīt naudu, ierados redakcijā un lūdzu, lai pieņem darbā, lai gan vēl mācījos vidusskolā. Tolaik redakcijā nebija ne mašīnrakstītājas, ne rakstāmmašīnas, tāpēc visu rakstīju ar pildspalvu. Dienas otrajā pusē pa radio ziņu aģentūras darbinieki lasīja jaunākās ziņas. Man vajadzēja sēdēt, tās klausīties un pierakstīt, lai vēlāk publicētu avīzē. Arī tad, kad tikai ar grūtībām varēja izlasīt kāda darbinieka veidoto un redaktora salaboto materiālu, pirms tā nodošanas iespiešanai tipogrāfijā, es to vēlreiz pārrakstīju. Redakcija tolaik atradās lielā telpā ēkā, kas atradās uz Rīgas un Vidus ielas stūra. Sākumā redaktors bija Paulis Līdums, bet nedaudz vēlāk viņa vietā redaktores pienākumus veica Milda Vasiļjeva. Atbildīgais sekretārs bija Viktors Zariņš. Nepagāja ilgs laiks, kad kļuvu par avīzes literāro līdzstrādnieku, bet tad, kad izveidojās lauksaimniecības daļa, tiku izraudzīts par tās vadītāju.
Par kādām tēmām pats rakstījāt?
Tās bija dažādas, piemēram, par jauniem kolhozu kadriem, par to, kā ražošanas uzņēmumi cīnās par ekonomiju, rakstīju arī par dažādiem trūkumiem, atspoguļoju kolhozu un uzņēmumu šodienu un rītdienu. Tolaik izdevumā bija ārkārtīgi daudz materiālu saistītu ar partijas komitejas plēnumiem un lēmumiem, ar notikumiem visā plašajā Padomju Savienībā. Tagad jūs manis sacīto ierakstāt diktofonā, bet tad visu pierakstīju ar roku, arī galvā vajadzēja daudz paturēt. Redakcijā strādājām astoņi cilvēki: apkalpotāja – kurjere, tehniskais sekretārs, korektors, vairāki literārie līdzstrādnieki, lauksaimniecības nodaļas vadītājs, redaktors, grāmatvede. Par fotokorespondentu strādāja Viktors Zembahs, kurš fotografēja ne tikai avīzes vajadzībām, bet arī bēres, kāzas. Viņam piemita laba humora izjūta. Komandējumos uz kolhoziem braucu ar velosipēdu. Vēlāk komjaunatnes komitejas pirmais sekretārs Ilmārs Suseklis mums atvēlēja automašīnu, kurai nebija bremžu. Bremzējām ar ātrumu palīdzību.
Vai arī tolaik nācās atbildēt par avīzē pieļautajām kļūdām?
Protams, likām gan labojumus, gan precizējumus. Atceros, gadījumu, ka avīzes pirmajā lapā bija nodrukāts partijas lēmums. Vārdā “izpildkomiteja” bija ieviesusies kļūda un uzrakstīts “izpildteļa”. Daļa avīžu jau bija nodota izplatīšanai. Tolaik šāda kļūda draudēja ar lielām nepatikšanām, tāpēc skrējām, kur vien varējām, lai izņemtu kļūdainos izdevumus no apgrozības un tos sadedzinātu.
Jūs neilgu laiku esat strādājis arī Alūksnes rajonā.
Jā. Sāka veidot rajonus. Tika nodibināts Gaujienas rajons, kurā bija arī savs laikraksts. Par tā redaktoru gribēja iecelt “Cīņas” darbinieku Turīnu, bet viņš negribēja braukt, tāpēc man tika izteikts priekšlikums braukt uz Gaujienu. Neiebildu, jo, kas man – jaunam cilvēkam nekait – jo tālāk, jo labāk. Avīzes redaktors vēl nebija atsūtīts, tāpēc man uzticēja kādu laiku veidot avīzi, kuras nosaukumu diemžēl esmu piemirsis.
Tomēr visu mūžu ar avīžniecību netikāt saistījis?
Nē. Puikas gadu dullumā sapņoju, ka noteikti kļūšu par armijas virsnieku. Pat nakts laikā bez kļūdīšanās varēju nosaukt visas dienesta pakāpes. Domāju, ka mani tā arī neiesauktu obligātajā kara dienestā, jo strādāju par redaktora vietnieku, bet es par spīti visam tomēr iestājos Kijevas karaskolā un to sekmīgi pabeidzu, saņemdams leitnanta pakāpi. Mani nosūtīja uz Latvijas divīziju Daugavpilī, kur uzdienēju par vecāko leitnantu. Neilgi pirms tās izformēšanas, veselības dēļ pārgāju rezervistos. Tikai piecus, sešus gadus biju aktīvās armijas rindās. Sāku interesēties par darba iespējām. Cerēju, ka būs iespējams strādāt preses izdevumā, tāpēc devos uz Daugavpils komjaunatnes komiteju un interesējos par iespējām strādāt Daugavpils avīzē, bet diemžēl tajā nebija brīvas štata vietas. Piedāvāja iespēju braukt uz Dagdu. Domāju, ak šausmas, jau tā tik tālu esmu iepēries Latgalē, kur tad vēl tālāk. Nebraukšu! Saņēmu ieteikumu strādāt par virsnieku milicijā vai Daugavpils cietumā, bet arī no tā atteicos. Izlēmu, ka papildināšu zināšanas citā jomā, tāpēc iestājos Daugavpils tehnikumā, ko pabeidzu, tad pārcēlos uz Rīgu un kļuvu par Ļeņingradas Dzelzceļa institūta studentu. Tā filiāle bija arī Rīgā. Pēc studijām Rīgas dzelzceļnieku skolā strādāju par meistaru. Man šis darbs patika, jo tas bija saistīts arī ar pedagoģiju. Pēc kāda laika tiku izraudzīts skolas direktora vietnieka amatam, kurā nostrādāju piecus gadus. 18 gadus biju Dzelzceļa institūta Rīgas filiāles direktora vietnieks, bet tad atkal atgriezos dzelzceļnieku skolā, kur strādāju vēl šodien, lai gan esmu pensijā.
Šodien, kad slēdz dzelzceļa līnijas, tomēr ir jaunieši, kas izvēlas mācīties dzelzceļnieku skolā?
Vēl jau ir, lai gan viņu skaits ir krietni sarucis. Kādreiz skolā mācījās apmēram tūkstotis jauniešu, bet tagad – četri simti. Dzelzceļnieki jau paši smejas, ka vēl esot iespējams kaut ko pārkārtot, pārstrukturizēt, jo pilnībā viss nav likvidēts
Atceroties žurnālistiku, arī šodien kādam laikrakstam kaut ko uzrakstāt?
Bija laiks, kad “Latvijas Avīzei” kaut ko uzrakstīju, bet tagad to vairs nedaru. Manā uztverē tā šodien ir vienīgā latviešiem pieņemamā avīze. Nav vairs tās dukas, viss kļuvis apātisks, slinks arī esmu kļuvis, nevaru saņemties uzrakstīt. Vienīgi tad, kad sirds ir emociju pārpilna, ņemu rokās pildspalvu.
Atbraucot uz Gulbeni, jums iespējams sekot līdzi tam, kā pilsēta mainās. Jūtat šīs izmaiņas?
Protams. To, kāda Gulbene bija 1948.gadā, kāda tā ir šodien, nav iespējams salīdzināt. Tie bija pēckara gadi, daudzas ēkas vēl nebija atjaunotas. Atceros, ka balles notika Emzītē, pie vidusskolas, uz saliņas, kur bija deju laukums, pasākumos darbojās arī neliels paviljons, kur varēja iegādāties stiprākus dzērienus. Arī parkā, kurā atrodas gulbju skulptūras, bija deju placis. Balles vienmēr bija kupli apmeklētas. Uzskatu, ka ar katru gadu Gulbene kļūst arvien sakoptāka.
Savulaik, būdams redakcijas darbinieks, sekojat līdzi norisēm politikā un sabiedrībā kopumā? Vai to darāt arī šodien?
Sekoju, jo savā būtībā man patīk filozofēt. Arī jaunā prezidenta Valda Zatlera izvēli esmu pārdomājis. Uzskatu, ka neko labu no viņa nesagaidīsim. Jau tas vien, ka viņš nav maksājis nodokļus, uzskatāms par lielāku noziegumu nekā zagšana. Tas vien, ka “kukuļus” nosauc par pateicību, liecina, ka tiekam uzskatīti par muļķiem. Ārzemnieki to nekad nesapratīs. Nespēju vien brīnīties, kāpēc Zatlers piekrita būt par prezidentu, acīmredzot, kādam tas ir izdevīgi. Esmu pārliecināts, ka jaunajam prezidentam būs vēl daudz nepatikšanu.
Vai Latvija ir demokrātiska valsts?
Ha! Tajā nav ne vēsts no demokrātijas. Kas tā par demokrātiju, ja valsts prezidentu ieceļ Saeima, nevis tauta? Līdz šim jau mums ir bijis ļauts izteikt savas domas un spriedumus par sabiedrības norisēm, bet daudz kas liecina, ka tā nebūs mūžīgi. Pa to liecina kaut vai tāda norāde, proti, ja Zatlers būs prezidents, tad viņu nedrīkstēs kritizēt. Nu, sakiet, kas tā par demokrātiju! Nekas jau nav mainījies – agrāk bija viena partija, arī šodien pie teikšanas ir viena politiskā partija. Pirms nedēļas notikušais referendums arī ir viela pārdomām.
