Ekstrēmākus izteicienus Gulbenes novadā dzird privātās sarunās, bet tas notiek arvien retāk

Kad laikrakstā “Dzirkstele” parādījās pirmās publikācijas par 2022.gada 24.februārī Krievijas uzsākto atklāto karu Ukrainā, ne viens vien “Dzirkstelei” uz ielas, internetā, personiskās sarunās pauda savu izpratni par Krievijas agresiju.

Iepriekš materiālā “Līdzatbildīga pie šī situācijas ir Latvijas politiskā elite” (lasi ŠEIT) uzklausījām kolēģus Latgalē, kāda atmosfēra valda tur un cik daudz Latgalē izjūt Putina atbalstītājus. Šoreiz uzmanību vēršam uz Gulbenes novadu.

Atšķirībā no Daugavpils un Rēzeknes pašvaldību vadības pretrunīgās rīcības saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, par ko rakstījām iepriekšējā publikācijā, nav šaubu par Gulbenes novada pašvaldības nostāju. Atgādināsim, ka pagājušā gada februārī, solidarizējoties ar Ukrainu, Gulbenes centrā un pagastos tika pacelti mastā Ukrainas karogi. Pērnā gada marta sākumā aptuveni 300 cilvēki pašvaldības iniciētā mītiņā Gulbenē pauda atbalstu un solidaritāti Ukrainai. Lielu atbalstu ukraiņu izmitināšanā sniegusi pašvaldība, kā arī privātpersonas.

Arī laikraksta “Dzirkstele” nostāja ir nepārprotama. “Mēs kā medijs stingri nosodām Krievijas režīma uzbrukumu un zvērības Ukrainā, paužam atbalstu Ukrainas tautai, tās teritoriālajai nedalāmībai un ticam, ka viņu varonība vainagosies ar uzvaru un kalpos kā piemērs visiem cīnītājiem par brīvību un demokrātiju,” šādu nostāju jau kara sākumā pauda “Dzirksteles” galvenā redaktore Ginta Alberte.

Propagandas atreferēšana

Aptaujas “Vai jūs pazīstat kādu, kas attaisno Putina agresiju Ukrainā?” portālā “Dzirkstele.lv” dati liecina, ka aptuveni trešā daļa no tiem, kas snieguši atbildes, atbild apstiprinoši.

“Dzirksteles” korespondentei Diānai Odumiņai ir nācies dzirdēt, ka Ukraina astoņus gadus bombardējusi Donbasu – ko varot gribēt! Kāda novadniece “Dzirksteles” rakstu “Facebook.com” “Dzirksteles” kontā pat komentēja ar šādiem vārdiem: “Latvija taču arī grib būt neatkarīga. Kāpēc Donbass (vēsturisks reģions Ukrainas austrumos) nevarētu gribēt to pašu?” Šajā viedoklī var vilkt līdzības ar Krievijas televīzijas raidījumos saklausīto propagandu.

“Vēl ekstrēmākus izteicienus toreiz nācās dzirdēt privātās sarunās, ka Krievija Latviju var ieņemt 15 minūšu laikā, ka karu Ukrainā ir izraisījusi un uztur ASV, no kā cieš kā ukraiņi, tā krievi. Amerika ir pie visa vainīga. Un ir, kas saka, ka Ukrainas nemaz nav, tā ir Krievija. Visticamāk, ir tādi, kas arī Gulbenē dzīvo sagrozītajā TV realitātē. Laika gaitā gan šādu ekstrēmu izteikumu nākas dzirdēt arvien mazāk. Toties izskan arī bažas no nepilsoņiem, vai viņus varētu no Latvijas izsūtīt uz Krieviju. Jaušamas bažas par tādu iespējamību, un, iespējams, šāda stresa pamatā ir vainas sajūta par simpatizēšanu Krievijai. Ir nācies dzirdēt arī komentārus, ka par daudz palīdzam ukraiņiem. Savukārt kāds novadnieks – latvietis, kas tagad dzīvo Pleskavā un veido tur ģimeni – reizēm atbrauc arī uz šejieni. Dzīvodams starp Latviju un Krieviju, viņš ir privātā komunikācijā šeit, privātā – tur, un viņš man jautā: “Tu tici, ka Krievija sāka karu Ukrainā?” Es saku: “Jā.” Viņš uzreiz neatbild, bet pēc laika saka: “Netici nevienai ideoloģijai, patiesība ir pa vidu.” Es jautāju: “Kā tur Krievijā?” Viņš atbild: “Neviens par karu nerunā un nedomā. Dzīvo savu dzīvi.” Viņš pats ir uzņēmējdarbības vidē un dzīvo turīgi, priecājas par dzīvi un bauda katru dienu. Vienīgais, no kā tur baidās iedzīvotāji – no atomkara, jo saprot, ja tas notiks, visi ies bojā,” stāsta D.Odumiņa.

Ir apklusuši un kļuvuši piesardzīgāki

Gulbenietis, kurš ikdienā strādā pakalpojumu sniegšanas jomā un tiekas ar dažādu tautību un vecuma vietējiem iedzīvotājiem, kuri par karu Ukrainā sadzīviskās sarunās pauž savus viedokļus, “Dzirkstelei” stāsta, ka šobrīd “putinisti” savos skaļajos izteikumos, ka nu tik Krievija nāks un nu tik mēs redzēsim, ir apklusuši un kļuvuši piesardzīgāki.

“Viņi vairs nestāsta, ko par to domā, un vispār izvairās par to runāt. Bet kara sākumā bija tā – jo Krievija brašāk izpaudās un gāja uz priekšu, jo viņi varenāki jutās un laikam bija pārliecināti, ka būs tās trīs dienas un Krievija visiem parādīs, un tad tik mēs visi te redzēsim. Tie bija krievu tautības cilvēki, un arī starp latviešiem bija tādi. Bija vērojama arī nostāja – karš neinteresē, karu nosoda, nav par vieniem un nav par otriem, bet tajā pašā laikā atklāti atzina, ka ir Putina pusē, jo nepatīk, kas te Latvijā notiek, bet uz ko viņi īsti cer un kas viņiem vajadzīgs, to arī neesmu sapratis. Viena daļa varbūt ir vīlusies kaut kādu personisku iemeslu dēļ. Esmu domājis, kā šiem cilvēkiem pietrūkst. Protams, šeit dzīvodami, zinām, kādas ir pensijas, un tas ir viens liels, pamatīgs pliķis mūsu valdībai, ka mēs tik ilgi pēc neatkarības iegūšanas neesam spējuši sakārtot šo sfēru. Mazās pensijas ir pazemojums cilvēkiem, kuri visu mūžu ir strādājuši. Domāju, ka tas ir viens no iemesliem, bet citi iemesli, iespējams, ir tādi, ko viņi atklāti nesaka, un varam tikai nojaust. Esmu kaut kad dzirdējis arī tādas nopūtas: “Nu vot raņše žiļi…” Bet tagad ir jāsāk runāt latviski, ir jāmācas latviešu valoda. Ir, kam otrā puses ir latviešu sievietes, bet latviski tā arī nerunā. Iemesls – negrib vai nevar. Bet ir krievi, kas ļoti labi runā latviski,” stāsta gulbenietis.

Viņa mēģinājumi pārliecināt četrus Kremļa politikas atbalstītājus bija bez rezultātiem. “Domāju, ka viena daļa veco cilvēku tā arī nomirs ar pārliecību, ka Krievija ir visuvarena un Krievija ir vispareizākā, un Putins ir varonis, gandrīz vai Dievs. Šie cilvēki tikai monotoni stāsta savu stāstu: ukraiņi slikti, savējiem šauj mugurā, paši savas pilsētas bombardē, krievi taču grib tikai labu, viņi tur iet atbrīvot, Putins taču ir tāds vadonis, visām valstīm palīdz un tādā garā. Esmu aicinājis viņus “YouTube” paskatīties video, bet viņu atbilde ir, ka mēs esam tie, kas nezina patiesību, un ka tā ir amerikāņu propaganda. Viņi tik stāsta savu, ka krievu armija ir uzvarētāju armija, atbrīvotāju armija. Vēl viens gadījums man bija Kauņā vasarā: pie kāda cilvēka mašīnas plīvoja Kauņas, Eiropas Savienības un Lietuvas karogi. Nodomāju: redz, kāds patriots. Sākām runāties. Izrādījās, viņš ir tāds “putinists”, sāka kliegt pa visu stāvlaukumu, cik ukraiņi ir drausmīgi! Tāds naids viņam bija iekšā. Un to jau mēs redzam Krievijas televīzijā, – tur jau propaganda iet vaļā. Un naivie mūsu “putinisti” laikam domā, ka viņus raķetes neķers, bet ķers tikai latviešus. Pozitīvais ir tas, ka varbūt viņi no piesardzības ir pieklusuši, varbūt saprot, ka nebūt tur Krievijai tā neveicas, kā sākumā tā solīja. Bet katrā ziņā “putinisti” – tā ir mazākā sabiedrības daļa, un, pēc maniem novērojumiem, un tie ir vairāk cilvēki gados,” stāsta gulbenietis.

Palīdzības sniegšana turpinās

“Dzirkstele” jau rakstīja, ka kopš kara sākuma Gulbenes luterāņu mācītājs Ilgvars Matīss un gulbenietis Kaspars Ozers sniedz praktisku palīdzību un atbalstu Ukrainas iedzīvotājiem. Viņi devās no Gulbenes uz Polijas-Ukrainas robežu, lai nogādātu iedzīvotāju saziedotās mantas, pārtiku un medikamentus karā cietušajiem un bez pajumtes palikušajiem Ukrainas iedzīvotājiem. Un tas viss, protams, pateicoties ziedotājiem.

K.Ozers gan atzīst, ka nievas par centieniem palīdzēt ukraiņiem ir saņēmis. “Kaut kas kaut ko runāja, ka tas nav vajadzīgs. Izskanēja arī, ka tas vairāk ir vajadzīgs man un ka pusi ziedoto lietu vilkšu es un pusi atdošu draugiem. Bet tas jau bija gaidāms, un mazpilsētā – tas ir normāli dzirdēt ko šādu. Bet tā, ka kāds te ienāktu pie manis birojā un, sitot dūri krūtīs, ko teiktu – tā nav bijis. Atbalsts Kremļa politikai, simpātijām pret Putinu ir vairāk pa kaktiem. Teikt, ka pie mums nav Kremļa politikas atbalstītāju, nevar. Kur tad bez viņiem! Publiski tas gan tā nenotiek, jo esam maza pilsēta,” saka K.Ozers.

Savukārt I.Matīsam nav nācies uzklausīt, ne arī just, ka kāds apšaubītu viņa centienus un rīcības nepieciešamību palīdzēt ukraiņiem. Viņš pieļauj, ka pa kādam Putina atbalstītajam ir arī pie mums, bet konkrēti viņam neko nav nācies dzirdēt. Gulbenes luterāņu baznīca ir kā palīdzības centrs ukraiņiem. “Šobrīd palaikam kāds ukrainis ierodas kaut ko palūgt. Bija ukraiņu ģimene, kas lūdza gultasveļu un pārtiku. Ja vajag palīdzību, var vērsties,” stāsta I.Matīss. Tiesa, atbalsts no vietējo iedzīvotāju puses ir sarucis. Nesen I.Matīss ar biedrības “Tev” palīdzību uz Ukrainu nosūtījis vietējo saziedotās mantas – siltās drēbes, higiēnas lietas, pārtiku. Tie, kas vēlas atbalstīt, var vērsties pie luterāņu mācītāja, jo palīdzības sniegšana turpinās.

Arī K.Ozers stāsta, ka cilvēki vairs neizrāda tik lielu interesi atbalsta sniegšanā. Rit otrais kara gads, un cilvēki ir pieraduši pie šīs situācijas. Tā viņiem šķietami kļuvusi ikdienišķa, bet tas noteikti nenozīmē, ka atbalsts nav vajadzīgs. “Šobrīd neko nevācam, nevedam vairs. Cilvēki neizrāda interesi. Protams, tur joprojām ir nepieciešams viss kaut kas. Ar tiem cilvēkiem, kas Rīgā to dara un ar ko kopā to darījām, joprojām sazināmies. Ja cilvēki te nāktu un gribētu atkal sniegt atbalstu, kaut ko domātu, risinātu un darītu,” saka K.Ozers.

Aptauja

Vai jūs pazīstat kādu, kas attaisno Putina agresiju Ukrainā?

Jā – 117

Nē – 87

Manu paziņu lokā tādu nav – 72

Zinu, kas attaisno, bet atklāti to nepauž – 56

Pilna Gulbene – 34

Jā. Esmu centies pārliecināt mainīt uzskatus – 20

Bet varbūt tā ir kāda cita agresija – 1

Kopā: 387