Gaidot ziemu, es vakar zīmēju sniegu. Tik baltu un tīru kā piedošana, tik trauslu kā pirmās vēl neiepazītās mīlestības stīgas, tik mirdzošu kā laimes pārpilna cilvēka skatiens, tik gaistošu kā garāmskrejošas, nevienam nevajadzīgas domas.
Gaidot ziemu, es vakar zīmēju sniegu. Tik baltu un tīru kā piedošana, tik trauslu kā pirmās vēl neiepazītās mīlestības stīgas, tik mirdzošu kā laimes pārpilna cilvēka skatiens, tik gaistošu kā garāmskrejošas, nevienam nevajadzīgas domas. Zīmēju cilvēkus sniegā – mazliet dīvainus, nenoteiktus un nepastāvīgus, jo dzīvē ir tā nolikts, ka ik mirkli cilvēki mirst vienai sajūtai, bet piedzimst citai.
Es zīmēju ceļu pāri baltajam sniega laukam pretim kalnam, nezinot, kas aiz tā sagaida. Varbūt aiz tā paslēpies jaunā gada saules pirmais glāsts, varbūt jau iztālēm saskatāms līdz šim vēl nesatikta cilvēka stāvs, vēl neizdomātas domas un ieceres? Kas zina, varbūt kalns slēpj asos tenku krusas graudus, ko cilvēki dažkārt tīšu prātu sviež cits cita sirdī? Varbūt aiz kalna ir sens dārzs, kur panīkušu ābeļu zaros ierakstītas dzīves gudrības? Manuprāt, tā ir pat labāk – zīmēt nezinot, jo dzīve līdzinās spožam lielveikalam, kas tuvojošos svētku gaidās no preču pārpilnības liek sagumt vitrīnu pleciem. Tu apjukumā ej gar šiem plauktiem un nezini, pastiept roku vai ne, lai paņemtu kāroto. Pastiepies pēc laimes un mīlestības, bet izrādās, ka saujā ir tikai to atblāzma. Pieskaries priekam un dvēseles mieram, bet atskārsti, ka tie ir tikai mirkļi, kas mājo gaistošā pieskārienā. Tu gribi paturēt plaukstās pagātni, bet pagātne ir tikai pagājība, uz kuru ceļa nav, tu izvēlies nākotni, bet vispirms dzīve liek izdzīvot tagadni.
Es zīmēju sniegu, kurā stādu atmiņu ziedus, zinot, ka atmiņu dārzs aizaug vislēnāk. Zīmēju baltas ledus rozes, lai to klēpi noliktu brūna krusta pakājē savas māmuļas piemiņai. Savas mīlestības rozes neuzticu kapsētas aukstajām smiltīm, tās es vienmēr kopšu un saudzēšu savā sirdī.
Zīmēju sniegu un metu tajā zvaigznes, zinot, ka pienāks mīlestības pilna zvaigžņu stunda, kad klēpī visiem mīļajiem sabirs zvaigžņu sekundes, bet satrauktās rokās viskošākās dāvanas vietā būs mīloša cilvēka sirds.
Gaidot ziemu, es vakar zīmēju sniegu… Ja arī jums gribas kaut ko baltu, pamēģiniet uzzīmēt tikko uzsnigušu sniegu un esiet pirmie, kas tajā iemin savu domu un labo darbu pēdas!
