Vai esat izjutuši, cik grūti ir dzīvot pilnīgā vai daļējā tumsā? Vai kādreiz esat aizvēruši acis un mēģinājuši paspert kaut dažus soļus? Mēs varam to izmēģināt, bet pēc tam atkal dzīvot ierasto dzīvi, taču ir cilvēki, kas šādu dzīvi dzīvo nepārtraukti.
Vai esat izjutuši, cik grūti ir dzīvot pilnīgā vai daļējā tumsā? Vai kādreiz esat aizvēruši acis un mēģinājuši paspert kaut dažus soļus? Mēs varam to izmēģināt, bet pēc tam atkal dzīvot ierasto dzīvi, taču ir cilvēki, kas šādu dzīvi dzīvo nepārtraukti.
Ar neredzīgo vai vājredzīgo cilvēku rehabilitāciju Latvijā nodarbojas Neredzīgo biedrības Rehabilitācijas centrs. Pirms kāda laika Gulbenes bibliotēkā viesojās centra direktora vietniece Māra Henele, kas klātesošajiem stāstīja par redzes invalīdu dzīvi un spēju pielāgoties jaunajiem apstākļiem.
Vienmēr noderēs palīdzība
“Neredzīgos cilvēkus mēs varam atpazīt pēc baltā spieķa. Spieķi neredzīgie izmanto jau kopš seniem laikiem, taču kopš 1931.gada tas ir pieņemts par neredzīgu cilvēku atpazīšanas un brīdinājuma zīmi. Neredzīgam cilvēkam ir jāzina, kas viņam atrodas priekšā un sānos, tādēļ spieķis ir nedaudz pagarināts un palīdz orientēties vidē. Baltā krāsā krāsotais spieķis ir arī vieglāk pamanāms autovadītājiem un kalpo kā signāls, lai viņi apstātos, diemžēl ne visi ir pieklājīgi un palaiž neredzīgos cilvēkus šķērsot ielu, tādēļ mēs 15.oktobrī, kas ir Starptautiskā Baltā spieķa diena, organizējam dažādas akcijas, kurās mācām šoferiem, kā rīkoties, redzot cilvēku ar balto spieķi,” stāsta M.Henele.
Neredzīgam cilvēkam vienmēr noderēs palīdzība. “Neredzīgo biedrība ir izveidojusi arī vēl citas neredzīgo cilvēku atpazīšanas zīmes – nozīmītes dzeltenā un zaļā krāsā, uz kurām attēlots cilvēks ar spieķi. Ieraugot, piemēram, veikalā cilvēku ar šādu nozīmīti, gan pārdevējas, gan pārējie zinās, ka šim cilvēkam ir nepieciešama palīdzība.”
Būt brīvam telpā
“Redzes problēmas ir ļoti dažādas – nav tā, ka cilvēks vai nu tikai redz, vai neredz it nemaz. Ir cilvēki, kam kataraktas dēļ redze kļūst miglaina, citi cilvēki neredz kādu daļu vai laukumu attēla, citi – attēlu redz ar gaismas plankumiem vai tikai vienu tā pusi. Dažiem veidojas tuneļredze – cilvēks redz tikai vienu konkrētu attēla daļu,” stāsta M.Henele un piebilst, ka neredzīgie un vājredzīgie cilvēki māk pielāgoties, taču tas nav viegli. “Tieši tādēļ šiem cilvēkiem ir iespēja saņemt palīdzību Rehabilitācijas centrā, kur mēs mācām orientēties telpā, vidē, lai cilvēks viens pats var kaut kur arī aiziet, mācām arī mājturību, lai viņš var pagatavot ēst, iesist sienā naglu, piešūt pogu,” stāsta M.Henele.
Lasīt un rakstīt iemācās ātri
Tāpat kā redzīgiem cilvēkiem, arī redzes invalīdiem ļoti svarīga ir lasīšana un rakstīšana. Šie cilvēki var lasīt un rakstīt, jo ir izdomāta starptautiska rakstības sistēma neredzīgajiem – Braila raksts. To 1824.gadā izgudroja franču pedagogs Luijs Brails, bet par pamatu viņš ņēma kāda Napoleona kara laika virsnieka saziņas veidu ar karavīriem, kas ticis izmantots lasīšanai tumsā, lai karavīrus nepamana ienaidnieks. Braila raksta pamatā ir sešu reljefpunktu kopa, ko lasa ar taustes palīdzību. Kārtojot punktus dažādos veidos, rodas burti, cipari un tā tālāk. “Eiropas Savienības direktīvas nosaka, ka arī uz zāļu kastītēm nosaukumam ir jābūt rakstītam Braila rakstā, lai arī neredzīgs cilvēks var izlasīt, kas tās ir par zālēm,” stāsta speciāliste. Izrādās, arī uz naudas zīmēm ir rakstīts Braila rakstā, tiesa, to ir grūti pamanīt. “Protams, zaudējot redzi, daudz vairāk attīstās citas maņas. Cilvēki iemācās lasīt diezgan ātri un lasa tekoši. Arī raksta viņi Braila rakstā. Var rakstīt ar speciālas Braila tāfeles un grifeles – adatas palīdzību vai arī ar speciālu rakstāmmašīnu,” stāsta M.Henele.
Palīdz dažādas ierīces
Lai uzlabotu neredzīgo cilvēku sadzīvi, ir izgudrotas arī dažādas citas ierīces, piemēram, Braila pulkstenis ar atveramu vāciņu, runājošs pulkstenis, spēles (domino, dambrete, kārtis), palīgierīce krāsu noteikšanai, kas pasaka priekšā krāsu. Diemžēl visas palīgierīces ir pašam jāiegādājas, turklāt tās nemaksā nemaz tik maz. “Tehniskais progress iet uz priekšu, un visiem gribas strādāt ar datoru, tādēļ ir izgudrotas arī speciālas programmas, kas palīdz darboties ar datoru arī redzes invalīdiem. Ir, piemēram, programma, kas lasa visu, kas notiek uz ekrāna. Šobrīd “Tilde” šo programmu ir izstrādājusi arī latviešu valodā. Nedaudz grūtāk ir atšķirt līdzskaņus, taču cilvēki iemācās un arī strādā. Ir arī speciāla programma vājredzīgiem cilvēkiem, kas visu uz ekrāna redzamo palielina,” stāsta M.Henele.
Ko neredzīgs cilvēks var darīt? “Populāra ir masiera profesija. Centrā mēs mācām arī prasmi izgatavot dažādus pinumus, kas daudziem kļūst ne tikai par hobiju, bet arī par iztikšanas avotu. Neredzīgie cilvēki brīvajā laikā arī dzied, muzicē, raksta dzeju, spēlē klavieres, ģitāru. Arī viņi var izpausties šajā jomā. Pati esmu mācījusi neredzīgu skolnieci, kas tagad mācās Latvijas Mūzikas akadēmijā un labi ar visu tiek galā,” atklāj speciāliste.
Jāizmanto visas iespējas
Ikvienam cilvēkam, kam ir redzes problēmas, ir iespēja saņemt palīdzību Latvijas Neredzīgo biedrības Rehabilitācijas centrā par valsts budžeta līdzekļiem. Rehabilitāciju klientu dzīvesvietās nodrošina centra 12 teritoriālo rehabilitācijas dienas centru sociālie rehabilitētāji visos Latvijas reģionos. Mums tuvākais dienas centrs atrodas Balvos.
Lai redzes invalīds saņemtu sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, jāiesniedz invalīda apliecības kopija (9. VDEĀK (Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija)), kā arī iesniegums. Ja invalīda apliecību izsniegusi cita VDEĀK, papildus jāiesniedz VDEĀK izziņas kopija vai ģimenes ārsta vai oftalmologa izsniegta izziņa, kurā norādīts attiecīgā funkcionālā traucējuma veids (redzes invaliditāte), un atzinums, ka nepieciešama sociālā rehabilitācija SIA “LNB Rehabilitācijas centrs”. Rehabilitācijas centrs atrodas Rīgā, Pāles ielā 14/14 (neredzīgo ciematā). Turpat līdzās atrodas arī Strazdumuižas internātskola – attīstības centrs vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem.
“Kādreiz tika uzskatīts – ja bērnam ir kaut kāds redzes atlikums, ir jādomā, kā redzi taupīt. Tagad visa sistēma ir pārgājusi uz to, ka šo redzi vajag izmantot, tādēļ bērniem tiek mācīts izmantot redzes atlikumu. Ja mēs nenodarbinām kaut kādu funkciju, organisms to pierod neizmantot un atsakās no tās pavisam, cilvēks psiholoģiski paliek neredzīgs. Mums ir jāizmanto visas mūsu iespējas,” secina M.Henele. Kopā ar speciālisti Gulbenē viesojās arī neredzīga meitene Kristīne Lapuha, kas pagājušajā gadā pabeidza Strazdumuižas internātskolu. Meitene spēlē trompeti pūtēju orķestrī, arī dzied, daudz lasa, raksta, daudz laika pavada pie datora. Kristīne arī raksta dzeju. Jāteic, ka Kristīnes dzejoļi ir ļoti skaisti, taču tajos visos ir jūtama neliela smeldze un tiekšanās pēc kaut kā nepiepildīta. Meitene atklāja, ka viņa ļoti ātri apguva Braila rakstu, iemācījās lasīt, rakstīt. Viņa turpina dzīvot. “Daudzi mani klasesbiedri ir iestājušies augstskolās un mācās tālāk. Ir jāturpina cīnīties,” secina meitene.
