Gulbenes Romas katoļu draudzes svētceļnieki ir aktīvi ceļotāji.
Gulbenes Romas katoļu draudzes svētceļnieki ir aktīvi ceļotāji.
Šogad priesteris Vjačeslavs vienā svētdienā mūs visus iepriecināja, pavēstot, ka 19.oktobrī dosimies ceļā pie Sv. Čenstohovas Dievmātes, brauksim uz Liheņu un apmeklēsim citas svētvietas Polijā.
Grupā bijām 50 svētceļnieki – visi ļoti sirsnīgi, draudzīgi un jautri. Ar priestera Vjačeslava svētību un lūgšanu devāmies ceļā.
Polija ir viskatoliskākā valsts pasaulē, kurā dzīvo 96 % katoļu. Šīs valsts tautas lielākais lepnums un gods ir Romas pāvests Jānis Pāvels II, kura dzimtene ir Vadovice.
Varšavas katedrālē mūsu uzmanību piesaistīja tā sauktā Baričku kapela, kurā atradās brīnumdarītāja krustāsistā attēls. Šis krucifikss nāk no Silēzijas un ir darināts no bumbieres. Leģenda vēstī, ka krustāsistā Kristus figūrai auga mati un tikai jaunava ar zelta šķērēm šos matus drīkstēja vienu reizi gadā apgriezt. Reiz matus apgrieza jauniete, kura sameloja par savu šķīstību, un kopš tās reizes mati nekad neauga.
Apskatījām dominikāņu baznīcu, kurā joprojām atrodas dominikāņu klosteris. 18.gadsimtā no šī klostera uz Latviju sūtīja dominikāņu mūkus.
Bijām Sv. Mārtiņa baznīcā, kurā mūsu uzmanību piesaistīja modernā stila krustaceļš. Šajā baznīcā 1962.gadā notika pirmais ekumeniskais dievkalpojums Polijā.
Apmeklējām Jezuitu un Sv. Gara dievnamus. Neaizgājām garām arī Polijas Armijas baznīcai, kura celta gotikas stilā.
Varšavas garīgā semināra baznīcā mūsu priesteris cerebrēja svēto misi, kā ministrants piekalpoja šī semināra audzēknis Ilmārs Kravalis, kurš nāk no mūsu draudzes un mācās Varšavas garīgajā seminārā.
Pie Sv. Staņislava Kostkas baznīcas ir apbedīts priesteris Juris Popeluško, kuru noslepkavoja komunisti.
Liheņā atrodas vislielākā baznīca Polijā. Tā uzbūvēta no 1994. – 2004.gadam par svētceļnieku ziedojumiem. Bazilika celta Liheņas Dievmātes svētgleznas godam. Svētbilde ir darināta 18.gadsimtā, un tā ir ļoti maza – 9,5×15,5 cm. Napoleona kara laikos poļu karavīram Tomam Klossovskim 1813.gadā parādījās Jaunava Marija. Viņa paglāba Tomu no nāves un lika viņam atrast tādu svētgleznu, kurā viņa – Dievmāte – ir attēlota tieši tā, kā viņš redz viņu tagad. Pēc kara Toms, atgriezies dzimtenē, atrada šādu svētbildi un novietoja pie kāda koka Gronblicas mežā. Leģenda stāsta, ka 1850.gadā ganam Nikolajam parādījās Dievmāte, kad viņš lūdzās pie svētgleznas mežā. Dievmāte aicināja lūgties un gandarīt, brīdināja par mēri un badu. Viss, ko viņa teica – piepildījās. Mazā svētbilde kļuva slavena daudzo brīnumu dēļ. 1852.gadā no meža svētgleznu pārnesa uz Sv. Dorotes baznīcu, bet 2006.gadā – uz jaunuzcelto baziliku. Arī mēs visi piedalījāmies svētajā misē, kura tika cerebrēta šajā skaistajā bazilikā.
Starp Polijas svētvietām ir Sv. Jāzepa godam veltīts sanktuārijs. Tas atrodas visvecākajā Polijas pilsētā – Kalisā. Mūsu svētceļojuma mērķis šajā bazilikā bija nostāties Svētā Jāzepa brīnumdarītājas svētgleznas priekšā uz lūgšanu. Nostāsti liecina, ka gleznot šo gleznu ir licis pats Sv. Jāzeps. Kāds cilvēks, kurš bija ļoti slims, gulēja bezcerīgi uz nāves gultas un lūdza svēto Jāzepu, lai viņš aizlūdz Dieva priekšā par viņu, lai ātrāk atnāktu nāve. Tuvākajā naktī pie šī cilvēka atnāca kāds sirmgalvis, kurā viņš atpazina Sv. Jāzepu. Svētais teica slimajam: “Tu tiksi dziedināts, ja liksi uzgleznot svētās ģimenes svētgleznu ar uzrakstu “Ejiet pie Jāzepa!” “Un atdosi šo svētgleznu Kalisas baznīcai.” Kad slimais ieraudzīja pēc viņa pasūtījuma darināto svētgleznu, viņš to noskūpstīja un tika dziedināts. 1767.gadā šī svētglezna tika atzīta par brīnumdarītāju, jo šis nebija vienīgais gadījums, kad tika kāds dziedināts vai saņēmis kādas citas Dieva žēlastības, kurš lūdzās šīs svētgleznas priekšā. 1796.gadā svētglezna tika kronēta ar pāvesta kroņiem. Kronēti tika ne tikai Jēzus un Jaunavas Marijas attēli, bet arī Sv. Jāzepa attēls, un tas ir pirmais gadījums baznīcas vēsturē, kad tika kronēts svētais. Mūsu prāvests Vjačeslavs mums katram uzdāvināja šīs svētās ģimenes svētbildi, kurai otrā pusē bija lūgšanas uz Svēto Jāzepu. Šīs lūgšanas bija poļu valodā, tāpēc Vjačeslavs, atgriezies no svētceļojuma, mums tās pārtulkoja latviešu valodā.
Čenstohova ir Polijas ticības dārgumu krātuve. Mūki šeit sāka dzīvot 1382.gadā. Kā dāvanu no kņaza viņi saņēma nelielu kalnu ar mazu svētnīcu, kurā novietoja kņaza Vladislava Opoļska dāvināto Sv. Dievmātes brīnumdarītājas svētgleznas. Neilgā laikā šī glezna kļuva slavena gan kā mākslas darbs, gan kā brīnumdarītāja.
Svētgleznās attēlota Sv. Dievmāte ar mazo Jēzu uz kreisās rokas. Mazais Jēzus kreisajā rociņā tur Evaņģēliju, bet labā pacelta svētībai. Svētgleznai labajā pusē atrodas zelta roze un sirds – dāvana no Romas pāvesta Jāņa Pāvila II, kad viņš 1979.gada 4.jūnijā pirmo reizi apmeklēja šo slaveno svētvietu. Svētgleznas kreisajā pusē atrodas zelta “skipitors” un zemeslode – kā viņas varenības simbols – tā ir Polijas sieviešu pateicības dāvana par uzvaru pie Vislas, kad neliels poļu armijas karapulks karoja pret milzīgu krievu armijas karaspēku. Tūkstošiem poļu sieviešu lūdzās Dievmātes priekšā, lai šī cīņa beigtos ar uzvaru, un Svētā Dievmāte parādīja savu varenību. Šis bija otrais starptautiski politiskas nozīmes brīnums, ko atzina visa pasaule. Pirmais šādas nozīmes brīnums notika 1655.gada 18.martā, kad 3000 cilvēku liela zviedru armija ģenerāļa Mittera vadībā apstājās pie brīnumdarītājas Sv. Dievmātes bazilikas cietokšņa, kurā atradās 170 zaldāti, 20 augstmaņi un 70 mūki. Par spīti kritiskajam politiskajam stāvoklim priors nolēma aizstāvēt šo svēto vietu un uz aicinājumu padoties tika saņemta atbilde: “Nē!” Sanāks cīņa. Mūki paņēma Sv. Dievmātes svētgleznu, iznesa no baznīcas un apstaigāja apkārt bazilikai. Cīņa ilga 40 dienas un beidzās ar to, ka zviedru armija atkāpās. Lūk, cik ļoti liels spēks bija brīnumdarītājai Dievmātei un cik ļoti viņa mīlēja savu sēdekli un to aizstāvēja. Visiem bija skaidri saprotams, cik nespēcīgi un skaitliski nevienlīdzīgi bija šie cilvēki, kas atradās cietoksnī pret lielo armiju. Bez šiem starptautiski politiskas nozīmes Dievmātes brīnumiem ir tūkstošiem Svētās Dievmātes žēlastības apliecinājumu. Ne jau velti šurp brauc miljoniem svētceļnieku.
Mēs visi steidzāmies nenokavēt skaisto lūgšanu “sauciens”, kas sākas pulksten 21.00, kad, taurēm skanot, tiek atvērta Sv. Dievmātes svētglezna. Tas katram jājūt pašam, to vārdos nevar izteikt. Šīs lūgšanas laikā Polijas Sv. Dievmātes godinātāji Polijā un visā pasaulē vienojas lūgšanā pie brīnumdarītājas svētgleznas. Lūgšanas “Sauciena” sākums attiecināms uz periodu, kad bija ieslodzīts kardināls Stefans Višinskis. Gandrīz miljons cilvēku lūdzās pie Dievmātes svētgleznas, lai Višinskis tiktu atbrīvots, un Sv. Dievmāte uzklausīja šīs lūgšanas – kardināls tika atbrīvots.
Mūsu nakstmītne atradās diezgan tālu no bazilikas, tāpēc dažiem svētceļniekiem radās grūtības turp nokļūt. Priesteris Vjačeslavs izsauca taksometru, aizveda un atveda tos, kuri nevarēja tik tālu aiziet. Arī otrajā dienā viņš darīja tāpat, lai mēs pilnīgi visi nokļūtu pie Sv. Dievmātes. Lai žēlīgā Sv. Čenstohovas Dievmāte viņu bagātīgi atalgo!
Arī otrajā dienā visi pulcējāmies bazilikā uz svēto misi, kura tika cerebrēta vienā no sānu kapelām bazilikā. Palūdzāmies pie Sv. Dievmātes, uzticot viņai visas savas vajadzības un paļaujoties uz viņas palīdzību un žēlsirdību. Nekur citur nevar redzēt tik lielu cilvēku mīlestību pret Dievu kā Čenstohovā, viņi visas lūgšanas zina no galvas, sākot no maza bērna, kurš dzied tāpat kā pieaugušais. Cik brīnišķīgi lūdzas un dzied poļu tauta, tas jāredz pašiem.
Bezgala liels paldies mūsu priesterim Vjačeslavam! Lai Dieviņš dod viņam veselību, kura tik ļoti vajadzīga!
Paldies mūsu mīļajām karmelīšu māsām, māsai Konsuelai un māsai Evģenijai!
Paldies visiem svētceļniekiem par iecietību, sirsnību, izpalīdzību citam pret citu!?
