Dzīvnieks, kuru cilvēku pieņem, pie tā arī paliek.
Dzīvnieks, kuru cilvēku pieņem, pie tā arī paliek.
Tirzmaliete Ligita Zvirbule nolēmusi Ziemassvētkos meitai Zanei uzdāvināt gleznu, kurā attēlots zirgs. Dāvana ir nolūkota. Tagad mājās speciāli tiek gatavota istabas siena, pie kuras glezna izskatītos vislabāk. Zirgi ir Ligitas lielā mīlestība. Viņa tos zīmējusi, mājās glabājas simtiem fotogrāfiju, kurās attēloti zirgi, ir plaša pakavu kolekcija, saimniecībā goda vieta ierādīta zirglietām.
Atceros, man bija apmēram četri gadi, tikko biju atvesta no bērnunama, tāpēc visur, kur vien pieaugušie brauca, ņēma mani līdzi. Vienos Ziemassvētkos sasēdāmies kamanās un braucām ciemos. Bija zvaigžņota nakts, sniegs gurkstēja, zirga pakavi meta sniegu kamanās. Man tika uzdāvināta liela lelle – manā augumā ar pakulu matiem, pildīta ar salmiem, saģērbta tautas tērpā. Dāvana man tā patika, ka ne uz brīdi neizlaidu to no rokām, bet atceļā uz mājām biju aizmigusi ar cieši pie krūtīm piespiesto lelli un izkritusi no kamanām. Neviens to nebija pat pamanījis, bet vēlāk brauca mani meklēt. Tā arī sēdēju, sniegā apķērusi savu lelli,” stāsta Ligita.
Ar zirgiem viņa ir kopā kopš bērnības, jo kaimiņiem bijusi dzeltenīga, zema auguma ķēve Strauja. Ligitai bijuši astoņi gadi, tāpēc viņa mēgusi iekāpt ratos un no tiem uzraususies Straujas mugurā.
“Vecmāmiņa bieži sacīja, ka “tā meitene laikam ir čigānam no vāģu pakaļas izkritusi”. Mamma nomira, kad man bija tikai seši mēneši. Tēvs atteicās mani audzināt, tāpēc nonācu bērnunamā. Vēlāk mani pieņēma kaimiņi Jaungulbenē un izaudzināja kā savu meitu. Līdz mūža galam būšu viņiem pateicīga. Vienmēr bijusi kā traka pēc zirgiem. Bērnībā tos veidoju no plastilīna. Visi plaukti bija pilni ar zirgu figūrām, ratiem, ragavām, karietēm. Vienmēr dažādos veidos zīmēju tikai zirgus, arī skolā, kad to atļāva. Agrāk lauku mājās nemaz tik bieži remontus netaisīja, tāpēc visas sienas biju nolīmējusi ar zirgu zīmējumiem,” stāsta Ligita.
Patīk strādāt lauku darbus
Ligitai bijuši 12 gadi, kad audžumāte sākusi ierādīt zemes darbus. Tad viņa, būdama augumā sīka un trausla meitenīte, pirmo reizi stāvējusi aiz arkla, ko nenācies viegli noturēt. “Atceros, ka audžumāte teica, ja es izaršot kartupeļus, tad ziemā tos nedabūšot. Ārprāts, kā pūlējos un centos, lai gan gāja kā pa jūras viļņiem, tomēr pirmo vagu izdzinu. Kad man jau bija 14 gadu, mums bija kolosāls sirms zirgs Moris, kurš koda. Arī es esmu izjutusi viņa kodienu, bet kopš tā laika man patīk sirmi zirgi. Moris bija gudrs, prata iet pa vagu bez vadāšanas.”
Kad Ligita paaugusies, pašai vajadzējis nopelnīt brīvpusdienas skolā, tāpēc vasarā viņa strādājusi kolhozā “Agrumi”. Četrus kilometrus pa meža ceļu mērojusi uz pļavām, bet pusdienlaikā sēdusies zirga mugurā un jājusi uz mājām, lai izslauktu govis. Vienreiz, steidzoties mājās, zirgs paklupis un abi nogāzušies priekšā kravas automašīnai. Tas varējis beigties bēdīgi. Ligita strādājusi kopā ar dažus gadus jaunāko māsīcu Inesi, kura ar zirga grābekli kasījusi sienu, bet Ligita krāvusi zārdus un veidojusi vezumus.
“Pašai šodien grūti noticēt, ko tikai bērnībā neesmu darījusi. Biju drosmīga, jo varēju palīst zirgam zem vēdera, pacelt kājas, lai apskatītu pakavus. Visu mūžu man nebija iespēris neviens zirgs, bet šovasar saņēmu divus spērienus,” smejas Ligita.
Cīnās par zirga dzīvību
Pirms vairākiem gadiem Ligitai nācies pārdzīvot arī ļoti skumjus brīžus. “Pirms četriem gadiem bija vēl kāds gadījums, ko arī nekad nespēšu aizmirst. Bija padevusies burkānu raža, laukā sāka piesalt, tāpēc maisus ar burkāniem novietoju netālu no zirga. Dzīvnieks, sajūtot burkānu smaržu, stiepjoties pēc tiem, bija salauzis kāju. Zirgam tās ir beigas. Meklēju palīdzību pie dažādiem
“Nebiju redzējusi, ka zirgs tik ļoti var raudāt.”
ārstiem, jo nesapratu, kas viņam noticis – guļ un neceļas augšā. Nebiju redzējusi, ka zirgs tā var raudāt. Lai dzīvniekam nebūtu augsti, apsedzu viņu ar savu kāzu segu, lai gan tolaik kazvilnas segas bija dārgas, galvgalī paliku pēli. Daudzas stundas pati gulēju blakām zirgam, baroju viņu. Toreiz neviena firma, izņemot vienu, neņēma gulošus zirgus. Zirgs juta, ka viņu vedīs projām, tāpēc pēdējiem spēkiem bija turējies pretim, šļūkdams uz dibena. Kad zirgu aizveda, divas nedēļas gulēju uz gultas, jo no pārdzīvojuma saslimu. Zirgs, kuru cilvēku pieņem, pie tā arī paliek,” stāsta Ligita.
Sajūt cilvēka noskaņojumu
Ligitai šobrīd ir divi zirgi – gadu vecs kumeļš Diploms un ķēve Zanta. Diplomu viņa pirms kāda laika nopirkusi samērā sliktā stāvoklī, tāpēc solījusi sev un kumeliņam, ka rūpēsies par viņu tā, lai pēc laika Diploms līdzinātos dimantam. Tāpēc Ligita dažkārt kumeļu sauc arī par Dimantu un cieši pārliecināta, ka viņš būs saimnieces mūža zirgs.
Lai gan Diploms, kam atļauts brīvi staigāt pa pagalmu, ir divas reizes iespēris saimniecei, tomēr Ligita zirdziņam visu piedod. Viņa pārliecinājusies, ka zirgiem tāpat kā cilvēkiem katram ir savs raksturs, tāpēc katram vajadzīga sava pieeja.
Ķēve Zanta esot kaprīza un labprāt ļaujoties piekukuļošanai, tam noderot gan maize, gan burkāni. Ligita stāsta, ka bērni bieži sakot, ka mamma esot gatava pabarot visus pasaules zirgus, jo, izejot no mājas, kabatas vienmēr pilnas ar zirgiem domātajiem kārumiem. Šogad Ligita nolēmusi pirmo reizi iejūgt Diplomu.
“Uzskatu, ka zirgam ir jāklausa saimnieka komandām, bet nekādā gadījumā zirgu nevar ierobežot. Viņam ir vajadzīga brīvība. Zirgam ir sava pasaule, kurā arī cilvēkus viņš uztver citādāk, tāpēc zirgi dažkārt smejas par mums nesaprotamām lietām. Zirgam neko nevar uzspiest ar varu. Zirgs ir kā bērns, ja viņš ir gatavs mācīties, tad ir jāmāca, ja ne – jānogaida. Ir jāieklausās zirga valodā, tā izteiks visu,” saka Ligita.
Vēlas saglabāt tradīciju
Ekskursijā Šauļos, Ligita izmantojusi iespēju pavizināties ar karieti un uz brīdi jutusies kā prezidente. Ar nepacietību viņa gaida laiku, kad uzsnigs sniegs, jo tad varēs sēsties kamanās un auļot pa baltajiem lauku ceļiem. Kad zirgkope Terēzija Kirkenšteine uzdāvinājusi Ligitai sedlus, sirdī dzimis kluss sapnis – izveidot nelielu seno zirglietu muzeju, kurā būtu vieta arī zirgu attēliem, kuru skaits sniedzas tūkstošos. Goda vietu Ligita muzejā ierādītu arī visiem tiem darbarīkiem, kuru darbināšanai vajadzīgs zirgs, kā arī plašajai pakavu kolekcijai, greznajiem apaušiem.
“Man ir prieks, ka šodien interese par zirgiem pieaug, ka neesmu vienīgā, kas ir “traumēta” uz zirgiem. Man jautā, kāpēc vajadzīgs zirgs, ja mājās ir traktors, bet, stādot agros kartupeļus, pirmā vaga vienmēr ir jāapmet ar zirgu. Man ārkārtīgi patīk vagot kartupeļus ar zirgu. Vīrs ved zirgu, bet es turu arklu. Laikam jau ģimenē esmu stiprais cilvēks. Iztēlē vienmēr redzu ainu no bērnības, kad ganīju govis un skatījos, kā Liedes upes krasta pļavās ganās zirgi. Ļoti vēlos, lai zirgu mīlestības tradīcija ģimenē neizzūd. “Zirgi ir mana sirdslieta, kuru neviens nespēs atņemt,” saka Ligita.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Ligita Zvirbule.
Dzimusi:
1955.gada 5.jūlijā Jaungulbenē.
Mācījusies:
Gulbīša vidusskolā, beigusi dažādus kursus.
Darbs:
Jaungulbenes bibliotēkā, Gulbīša kultūras namā, “Daiļrades” cehā un citur, tagad piemājas saimnie- cībā “Avotiņi”.
Ģimene:
precējusies, vīrs Raimonds, meitas Everita, Baiba, dvīņi Zane un Mārtiņš.
Moto:
Vienmēr steigties, bet neaizsteigties par tālu.
