Kurš no mums ir pamanījis, pa kuru laiku aiziet laiks? Mēs sekojam pulksteņa rādītājiem un sakām, paraug, kā tas skaita laiku. Gadam beidzoties, nomainām kalendāru un nopūšamies, ka atkal viens gads ir pagājis.
Kurš no mums ir pamanījis, pa kuru laiku aiziet laiks? Mēs sekojam pulksteņa rādītājiem un sakām, paraug, kā tas skaita laiku. Gadam beidzoties, nomainām kalendāru un nopūšamies, ka atkal viens gads ir pagājis.
Dzimšanas dienās saņemam dāvanas, ziedus, jaukus vēlējumus un sajūtam iekšējas skumjas, ka mūžs tā steidzas. Pacietīgi gaidām pavasari, ko nomaina vasara, tad – rudens un ziema un domājam par gadalaiku apbrīnojamo precizitāti. Mēs visu mērām noteiktās laika robežās, aizmirstot, ka laika ritējums ir neapstādināms un robežas nepazīst. Ejam katrs pa savas ikdienas ceļu ar augstāk vai zemāk izslietu galvu, ar domu smagumu vai vējpūsmas vieglumu sirdī. Kādas ir katra brīža izjūtas, ar tādām raugāmies pasaulē. Kamēr viens izbrien dzīves dubļus, lūpās nesot smaidu, otrs visur saskata tikai noslēpumaini drūmos purva akačus, nepamanot, kas starp tiem mēdz būt izturīgi ciņi, kas neļauj nogrimt.
Cilvēks noliek sev priekšā smilšu pulksteni, cerot, ka pamanīs aizejam laiku, bet krīt tikai sīki, vienaldzīgi smilšu graudi. Pārāk īss šķiet pulksteņa dāvātais mirklis, tāpēc cilvēks meklē jūru un sijā smiltis caur pirkstiem, lai izprastu laika aiziešanu, bet arī tā ir tikai gaistoša rotaļa ar vēja dzenātām smiltīm. Varbūt ir labāk atļaut sava mūža dienas sagriezt aizejošā laika dzirklēm un katru mirkli nosvērt gaismas staros.
Noraugos, kā tas aiziet, – mūsu nodzīvotais laiks. Laika aiziešana ir noslēpums, nav cilvēka, kas spētu to atklāt. Arī man tas neizdodas. Varbūt tas izdosies jums?
