Jaungulbenē 80 gadus veca pensionāre izvēlas dzīvot drupās.
Jaungulbenē 80 gadus veca pensionāre izvēlas dzīvot drupās
Ja tumsā brauc garām Jaungulbenes pagasta “Zaķukājām”, par kuru agrāko godību liecina tikai pirms daudziem gadu desmitiem celtā mūra ēka, kas pamazām brūk, ir gandrīz neiespējami pamanīt, ka ēkas vienā galā spīd šaura loga acs, pa kuru elektriskās lampiņas izlietā gaisma uz āru spēj izlausties tikai šaurā strēlē. Ir grūti noticēt, ka šajās drupās apmēram pirms pieciem gadiem mājokli radusi Rita Lenāne, kurai nākamā gada pavasarī apritēs astotais gadu desmits.
“Zaķukājas” ir viņas vecvecāku mājas, kur Rita savulaik vadījusi skaistu bērnību. Izejot cauri mazam, tumšam priekšnamiņam, durvis ielaiž virtuvē, par ko liecina plīts, galds pie loga un neliela bufete. Pie galda – krēsls, otram te vietas nepietiek. Saimniecības lietas sarindojušās cieši cita pie citas tā, ka pat karotei nav kur nokrist. Tikpat cieši pagaldē saguldītas malkas šķilas. Plīts mute dvašo karstumu. Aiz virtuves atrodas istaba, kur tikai dēļa platuma celiņš ļauj saimniecei nokļūt guļvietā, kas knapi iekļaujas telpas platumā.
Nespēj piedot
“Laikam šī būs pēdējā ziema, kad te mitinos, paraug, virs plīts griesti draud iebrukt. Brāļa dēls Mārtiņš solīja, ka “Kalnājos” izremontēs virtuvi un vienu istabiņu, tad pārcelšos uz turieni,” saka saimniece, sēdēdama uz vienīgā virtuves krēsla un auklēdama sāpošo kāju. “Kalnāji” ir Ritas vecāku māja. Liela divstāvu ēka Jaungulbenes centrā. No tās viņa, glābiņu un sirsdmieru meklēdama, atbēgusi uz “Zaķukājām”.
“Trīsdesmit piecos gados, kā jau sieviete, pieļāvu kļūdu. Kopš tā laika uzskatu, ka man dēla vairāk nav. Pat viņa vārdu negribu minēt. Nespēju viņam daudz ko piedot. Par to sirds vairs nesāp, nelaižu sāpes sirdij klāt. Man šodien ir tikai Mārtiņš, kurš palīdz. Viņam arī novēlēju visu, kas man pieder,” viņa saka un brīdi cīnās pēc elpas. Gadiem ejot, elpošana kļuvusi arvien apgrūtinošāka. Tas nav bez iemesla, tomēr Rita savā attieksmē ir kategoriska, sakot, ka viss ir kārtībā un neviens ārsts nav vajadzīgs. Arī pa ziemu uz sociālās aprūpes centru Jaungulbenē viņa neies. Vairākkārt jau esot centušies viņu pierunāt. Gan sociālās aprūpes centra vadītāja apciemojusi, gan ģimenes ārste Līga Vebruāle piedāvājusi kādu laiku pavadīt slimnīcā, lai uzlabotu veselību, tomēr Ritas nostāja palikusi nemainīga. Viņu vislabāk ārstējot mežs, svaigais gaiss un pļavas.
Vislabāk jūtas viena
“Vislabāk jūtos viena, jo man pieder skaistas atmiņas, kurās varu kavēties, kad vien vēlos. Slikto cenšos aizmirst vai vismaz par to katru dienu nedomāt, ko tāda domāšana manā dzīvē mainīs? Jaunības gadu draudzenes lielākā daļa jau viņsaulē, bet jaunu vairs nevajag. Ja arī tagad kāds pie manis iegriežas, izrunājam vajadzīgo un lai aši taisās projām. Nav ko te stundām sēdēt,” Ritas vārdos skan strikta noteiktība, kas neļauj atklāt, vai teiktais slēpj vientulību. Varbūt tā sirmgalve ceļ barjeru slēptām dvēseles sāpēm, klusi piebilzdama, ka tomēr gribētos dzīvot labāk.
“Esmu tiešas runas turētāja, ko domāju, to arī pasaku, bet šodien cilvēkiem tas nepatīk, tūlīt apcērtas un ir prom. Kāda jēga izlikties labākam, kāds esi, tādam mūžs jānodzīvo. Manas horoskopa zīmes koks ir Ozols. Stiprs un spēcīgs. Arī es tāda. Nāku no kuplas dzimtas, kuras zari savijušies gluži kā ozolam,” prāto Rita un velk paralēles gluži kā vijoles stīgas. “Esam ilgdzīvotāji. Man ir jānodzīvo līdz astoņdesmit diviem gadiem. Tā esmu sev nolikusi, jau astoņus sev tuvos cilvēkus uz kapiem pavadīdama.” Rita stāsta par tēvu, ar kuru sapratusies vislabāk, tā arī nerazdama kontaktu ar māti, par brāli, par labo tanti un onkuli, par inteliģences pārstāvjiem, ar kuriem savulaik bijusi kopā.
Pieder tikai pagātne
“Ja es būtu 30 gadus jaunāka, savā dzīvē daudz ko mainītu, lai būtu kopā ar šodienu, bet tagad man pieder tikai pagātne,” saka Rita un ērtāk iekārto slimo kāju. Tās dēļ viņa jau divas naktis pavadījusi, sēdēdama virtuvē uz krēsla, pa brīdim iekrītot īsā snaudā un ļaujoties dziļa klusuma varai, ko tikai pa brīdim atdzīvina mājokļa sienu radītie trokšņi. Radiopārraides viņa nav klausījusies trīs mēnešus, arī televizors netiek ieslēgts. Nepatīk. Tikai ar lielu pierunāšanu Rita pieņēmusi Mārtiņa dāvāto mobilo tālruni, gandrīz trīs mēnešus apgūdama zvanīšanas mākslu.
“Esmu apgādāta ar visu, pensijas pietiek, lai ēstu, ko sirds kāro, un vēl samaksātu cilvēkiem, kuri nāk man talkā. Arī autoveikals piestāj pagalmā. Uzrakstu, kas vajadzīgs, un pārdevēja vēl pa durvīm ienes virtuvē. Nu dārgs gan viss ir kļuvis! Vasarā gandrīz visas dienas nosēžu uz sola pie mūriem, vērojot dārzu, kur izaug viss, kas ziemai vajadzīgs, un atceroties, kā manā bērnībā onkulis te aprūpēja 20 bišu stropus. Domāju par jaunību, kad biju naska dejotāja, uz ballēm gāju un nezināju, kuram puisim atteikt, ar kuru dejot, kad vairāki reizē nāca aicināt uz deju. Arī teātri un koncerti bija mana sirdslieta, tagad uz tiem vairs nepošos, jo neko sev tai kultūrā neatrodu.”
Par svētkiem nerunā
Rita dzīvei piešķīrusi citu ritmu – savējo. Un pat tad dienai stundu par maz. “Dažreiz guļu līdz četriem pēcpusdienā, dažreiz ceļos divos naktī un gatavoju ēst. Dažreiz ir tik liela dūša, ka esmu gatava kalnus gāzt. Ja varētu, arī rokdarbus strādātu, jo visu pieprotu. Tēvs bija galdnieks – divas stelles savām rokām uztaisīja. Arī augstu aprindu ļaudīm tērpus esmu šuvusi,” lepojas Rita.
Par svētkiem viņa labprātāk nerunā, jo atmiņās palikuši tie brīži, kad pie Ziemsssvētku un Jaungada egles pulcējušies radi un kaimiņi. “Kalnāju” istabā līdz pat griestiem sniegusies krāšņi izrotāta egle, pirms svētkiem tikusi kauta cūka, tāpēc mielasta galds lūzis no pārpilnības, dalītas dāvanas un skanējuši smiekli.
“Mārtiņš solīja atbraukt, tad jau viņš man eglīti atnesīs,” domīgi saka Rita, zinot, ka pie tās viņa būs viena. Kopā ar atmiņām un sirdi, kas tomēr mazliet skums… ?
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Rita Lenāne.
Dzimusi: 1928.gada 21.martā Jaungulbenē.
Mācījusies: Gulbīša skolā.
Strādājusi: par pārdevēju Jaungulbenē un Stāmerienā, šūšanas artelī Alūksnē.
Iemaņas: profesionāla šuvēja.
Pēc horoskopa: Auns.
Ritas pašraksturojums: Man ir šausmīgs raksturs, savs dzīves ritms, par visu aktīvi interesējos, ne no viena nebaidos, ir loģiska domāšana un laba atmiņa, nav bijis cilvēka, ar kuru dzīvē dalīties domās un darbos, esmu bijusi godīga.
