Klausos, kā meita stāsta, kā pavadījusi Ziemassvētkus un sagaidījusi jauno gadu Grieķijā. Stāsts ir pilns pārsteigumu un nejaušību, arī riska. Klausos ar apbrīnu un atzītos, ka manī diemžēl nemājo tik daudz drosmes, jo vienmēr esmu vēlējusies atrasties svaru kausos, kas atrodas līdzsvarā. Zināt, ka algu saņemšu noteiktā mēneša datumā, ka kabatā ir dzīvokļa atslēgas, ka viss notiek ierasti un rimti.
Dažkārt atskāršu, ka šis rimtums sāk līdzināties atvaram, kas iesūc cilvēku sevī, liekot sajusties bezspēcīgam, lai kaut ko mainītu. Es it kā baidos svinēt uzvaru pār savu nedrošību, jo pārāk esmu pieradusi pie zināmā un pazīstamā, lai gan, sekojot meitas drosmei, arī es varētu izjust prieku no jaunām situācijām.
Viss jaunais saistās ar labo un slikto, bet, lai noteiktu, kā ir vairāk, tas jāizbauda. Taisnība viedajam vīram, kurš teicis, ka “drosme nenozīmē, ka baiļu nav”. Galvenais, vai cilvēkam pietiek spēka paraudzīties tām acīs.
Drosme nozīmē dzīvot, nebaidoties no riska. Lai riskētu, ne vienmēr jākāpj augstu kalnos vai jānolaižas dziļi aizā. Risks ir arī katra cilvēka ikdienas neatņemama sastāvdaļa, piemēram, tad, kad nemainīgi paliekam pie saviem uzskatiem, tādējādi nostājoties pretim pūlim, liekot uz spēles darbu, nervus, iekšējo mieru.
“Kļūsti drosmīgāka, saņemies un nebaidies savā dzīvē kaut ko izmainīt, protams, tu riskēsi un tomēr – būsi uzvarējusi pati sevi,” saka mana mīļā gudriniece. “Bailes rada važas, toties domu un, galvenais, rīcības brīvība cilvēkam piešķir spārnus.” Man jāizšķiras, ko vēlos vairāk – važas vai spārnus.