Anna no Stradu pagasta. Bērnībā man lielāko drošības sajūtu radīja mana ģimene, mani vecāki. Es priecājos, ka vecāki man bija, turklāt abi divi.
Anna no Stradu pagasta
Bērnībā man lielāko drošības sajūtu radīja mana ģimene, mani vecāki. Es priecājos, ka vecāki man bija, turklāt abi divi. Es biju jaunākā meita, man ir arī divi vecāki brāļi. Brāļi vienmēr mani aizveda un atveda no skolas, pieskatīja. Es, protams, tiku arī palutināta, bērnība man tiešām bija jauka. Ja notika kāda nelaime vai kaut kas nebija īsti tā, kā vajag, vecāki un brāļi tūdaļ bija klāt un glāba mazo.
Arta no Gulbenes
Vecāki un vecvecāki. Bērnudārzu tolaik nebija, tādēļ biju pie vecvecākiem. Vecmamma un vectēvs strādāja skolā, pavisam maza tiku gājusi arī viņiem līdzi arī uz skolu.
Mani bērni ir kopā ar mani vai dārziņā, arī lielais brālis pieskata mazās māsas. Zinot, kādi mūsdienās ir apstākļi, arī dārziņā nekad nevar būt īsti drošs, taču ir jāpaļaujas. Ja pašam bērnam ir kāds kreņķis, audzinātāja uzreiz zvana un cenšamies to nokārtot. Vide ir tik droša, cik tā ir, taču mūsu pirmsskolas izglītības iestādē tiek domāts par drošību.
Liene no Lejasciema pagasta
Bērnam, pirmkārt, ir jāļauj būt bērnam ar visiem niķiem un stiķiem. Protams, vecākiem bērns ir jāatbalsta, arī tad, ja viņam kaut kas nesanāk. Viss, kas notiek pirmo reizi, ir sarežģīts, grūts. Arī bērnudārzā sākt iet ir grūti, bet vecākiem ir jābūt pārliecībai, ka viss būs kārtībā. Visgrūtāk šajā situācijā ir vecākiem, jo bērns ir jālaiž vaļā, taču bērnam jāiemācās pašam tikt galā ar dažādām problēmām un paļauties uz pasauli. Visu mūžu vecāki līdzi nestaigās.
