Turpinās no 10.janvāra. “Vai tad tev ir kāds cits plāns, mammu, nekā nospriedām? Nu nevari tu te viena pa ziemu palikt!” beidzot Sandra ierunājas.
Turpinās no 10.janvāra.
“Vai tad tev ir kāds cits plāns, mammu, nekā nospriedām? Nu nevari tu te viena pa ziemu palikt!” beidzot Sandra ierunājas.
“Tu zini, ka mēs tevi labprāt… tas faktiski jau sen bija nolemts, bet ir viena man nepatīkama lieta,” un viņa atkal pauzē un sastomās. ,,Lieta tāda, ka Alnim nesen saslima māte, trieka. Nesaprotam, ko darīt. Pēc nedēļas no slimnīcas izrakstīšot, un Alnis solījies vismaz uz kādu laiku ņemt pie mums. Biju domājusi citādi, ka tu… drīzumā pārbrauksi pie mums. Alnis ir izlēmis… pret savu māti, tā sakot, viņam arī esot pienākums. Varbūt viņa atlabs, varēs atgriezties dzīvoklī pie Anitas, kad tā no Anglijas atgriezīsies. Varēs salīgt kādu kopēju vai klāt dzīvotāju, pilsētā jau cilvēku atrast ir vieglāk. Par to esam izstrīdējušies kā vēl nekad. Agrāk nebiju manījusi, ka Alnis ir tik egoistisks, spītīgs un uzstājīgs. Tāds jandāliņš sanāca! Viņam sava taisnība, un man arī: mātes, protams, nevar pamest likteņa varā… Man Aļņa māte no laika gala – vīra māte, velna māte… Kā mani uzreiz nepieņēma, tā man ar` nepatika pretī auga augumā, un es ar viņu labāk pa gabaliņu… Nesaprotu, kādu kompromisu atrast. Kaut vai mūc prom no mājas… Monika ir tik valdonīga, tagad arī slima un izkalpoties pa prātam es nespēšu. Pa kuru laiku? Visu dienu darbs! Teicu Alnim – tava māte, tavas problēmas, kopsi arī pats! Tu zini, kas izcēlās! Tad viņš izteica pavisam traku ideju, ka pārcelsies uz pilsētu pie mātes… Nekad nebiju domājusi, ka dzīve tā sarežģīsies. Viņam māte par mani un bērniem izrādās daudzreiz svarīgāka, un mierīgi runāt viņš arī vairs neprot. Viņa ultimāts: māte dzīvos pie mums un “basta”! Es savukārt iebildu, ka mūsu piecas istabas ir pilnīgi pietiekoši, lai viens otram nebūtu uz galvas un tu arī pie mums nejustos kādam uz galvas…bet viņš nē: ja tu nākšot pie mums, jums abām jādzīvojot vienā istabā. Es tev to vienkārši nenovēlētu. Kā tu justos? Monika droši vien arī tev kristu uz nerviem. Tu viņai būtu par kalponi. Tik valdonīga un iedomīga, viņa pārkļaus jebkur. Reizēm man rodas grēcīgas domas, kaut viņa nomirtu… Tik smagi slima! Tā nevajadzētu domāt, bet tā doma mani tikpat kā vajā…”
“Ko tu, bērns! Tāda doma nav laba, iznīdē to jo ātrāk, jo labāk… Man ir savs padoms un ne tik nepieņemams. Viss atrisināsies! Patiesībā es jau to biju izdomājusi sen, bet negribēju pārsteigties. Esmu visus “par” un “pret” pārcilājusi. Par Monikas dzīvi es nevaru spriest. Ka Alnis viņu ņem pie sevis, tas ir dēla pienākums. Tu tik ieklausies, ko teikšu, nesaki neko.”
Pēc garas pauzes viņa turpina: “Mēs ar Ausmu ejam uz pansionātu! Māju šoziem man uzskatīs viens večuks, labs cilvēks, netāls kalumiņš, arī palicis viens. Vēlāk jau redzēs. “Skujiņas” ar visu zemi var pārdot vai iznomāt. Naudas būs kā spaļu! Desmit hektāri zemes, māja un saimniecības ēkas, viss te ir puslīdz sakopts, cenas tagad pat ļoti labas. Pat vecas būdas maksā bargu naudu, varēs manu uzturēšanos pansionātā samaksāt. Pensija arī man, paldies Dievam! Cik tad ilgi dzīvošu, tak, ne jau desmitiem gadu! Jums taču sava māja un laba iztikšana, bet man pietiks no “Skujiņām”. Ko tu par to saki?”
“Bet, mammu, ko tu runā, ko teiks cilvēki, kā es jutīšos, tevi uz nabagmāju aizsūtījusi? Tad jau labāk Aļņa māti. Kad biju pie viņas slimnīcā, sapratu, ka arī saprašana viņu pa pusei ir atstājusi. Vai Alnis aptver, ko nozīmē pamperi, zāles noteiktos laikos, miesas apkopšana, un tas viss būs jādara man? Ja tu būtu tik slima, es visu varētu, bet ar Moniku es nespēšu. Alnis to nesaprot. Protams, viņam māte arī ir māte! Bet man sava arī! Šodien es ar Alni izrunāšos līdz galam, pateikšu visu, kas man uz sirds… Mums ar to satikšanu jau labu laiku kā pa celmiem… Monika tikai tāds iegansts. Ak, ko tur! Laikam jau pusmūža krīze mūs abus piemeklējusi. Man pat ir pamatotas aizdomas, ka viņam uzradusies kāda cita sieviete… Kad viena ķibele aiz otras… vajag kādu mierinātāju. Agrāk es uz to skatījos citādāk. Mans tēvs arī tevi pameta ap tiem pašiem gadiem… Kad mīlestības mērs ir izsīcis, jāsamierinās – kā būs, tā būs…”
“Tikai nepārsteidzies un nesarunā visādas muļķības! Kas tad jums vēl par ķibelēm? Tev mana dzīve nav jāatkārto! Nepārsteidzies! Labāk jau es pati Alnim piezvanīšu un mierīgi izstāstīšu, ka iešu uz pansionātu, ka es pati tā gribu, un ne jau spītības dēļ! Viss nokārtosies mierīgā garā. Tur nav nekāds cietums. Ja kas mainās, pacel cepuri un ej! Ausma vasarā iepazinusies ar to iestādi, bijusi vietraugos. Tur neesot nemaz tik slikti, izskatoties pat jauki: istabiņas div un trīsvietīgas, esot arī dažas vienvietīgas, gaišas, tīras vannas istabas, tualetes pēc Eiropas modes, arī viesistaba kā zāle, tur ierīkots dienas centrs. Nākot arī vietējie pensionāri un citi, kam nav laiku kur likt. Esot frizieris reizi nedēļā, varot cieminieki izmazgāt automātā veļu un nomazgāties. Koncerti, lekcijas, rokdarbi, grāmatas, interešu klubs, liels televizors visiem, radio, savus televizorus arī varot ņemt līdzi. Nupat būšot datorkursi bezdarbniekiem un varot arī kāds no pansionāta… Esmu vēl prātā un atmiņā gluži moža, es arī gribu kaut ko jaunu un modernu iemācīties. Ausma pieteikusies rindā uz pansionātu jau pavasarī, un drīz tā rinda būšot klāt. Viņa sākumā gribējusi vienvietīgu istabiņu, bet mēs tur varot arī divas… Vadītājs piekrītot, istabiņa esot divām piemērota, divpadsmit kvadrātmetri. Nekādas grabažas līdzi nav jāņem. Esmu par to domājusi: visu vienkāršu un jaunu. Ausma ir laba rakstura, un mēs sapratīsimies. Es jau tāda šerpāka. Tas nav nekas nepieņemams!”
“Tu, mammu, paslepus no manis savu dzīvi esi jau nokārtojusi? Man ne vārda! Tavs lēmums ir nodevība pret mani. Māte nabagmājā! Sauc, kā gribi! Nabagmāja! Man raudāt gribas. Tu viena pati visu izdomājusi, izperinājusi tādas greizas domas!”
Sandra tiešam sāk raudāt kā tāda maza meitenīte, un asaras šķīst uz visām pusēm. Mutauts neatrodas, un viņa acis slauka kā bērnībā piedurknē.
“Kuš, bērniņ, kuš! Nomierinies! Tas jau tikai mans plāns… Ko es citu varu, kā nākotnē cerēt uz speciālu aprūpi un tagad to izprovēt. Ārzemēs visi vecie dzīvo pa pansionātiem, un mēs taču arī esam Eiropa. Varbūt mana veselība uzlabojas? Tur esot arī dakteris… fizikālas terapijas kabinets. Mani apčubināt tev nebūs laika, pati saki: visu dienu projām. Vecs cilvēks dzīves galā uzraugāms kā mazs bērns, bet man līdz tam vēl tālu… Es jau vēl varu daudz ko. Lielais nespēks vēl priekšā, ja Dievs būs tik nežēlīgs… Es vēl spēju un gribu pati izlemt, kā dzīvot šodien un tagad. Tu jau manu dabu zini, es savus lēmumus reti mainu.”
To nu Vilma ir pateikusi laikam skarbāk nekā vajadzēja. Sandra izskatās apjukusi. Lai to slēptu, viņa sāk rosīties, sparīgi mazgāt brokastu traukus, pieslaucīt grīdu. Poģis, kā sarunu būtu sapratis, atbalsta galvu uz Vilmas ceļgala un savām melnajām acīm uzticīgi veras saimniecē. Varbūt viņš nojauš arī savas suņa dzīves pārmaiņas? Neviens viņu šorīt nav ne pieminējis, ne noglāstījis, pat ne ar kādu gardumiņu no galda pacienājis. Jā! Ko tad ar Poģi? Suns ir suns, bet tik gudra suņa Vilmai žēl kā sava cilvēka. Cik nav kopā pavadīts! Abi visur solis solī. Suns ir no visiem mājdzīvniekiem visuzticīgākais, visgudrākais. Kur likt Poģi, Vilma vēl nav galīgi izlēmusi. Dīvaini, ka suņa liktenis viņai rūp vairāk nekā pārējais. Ko darīt ar suni?
Kā uzminējusi mātes domas, Sandra tā arī tieši un bez aplinkiem vaicā: “Un kur tad liksi Poģi? Pie mums viņam arī ir vieta. Mums suņa nav. Varis jau sameistaroja sētā suņabūdu.”
“Laikam jau būs jāatstāj vai nu Jēkabam, mājas pieskatītājam, vai varbūt jāiemidzina. Tas esot pietiekami viegli un vienkārši – eitanāzija, kā saka par cilvēkiem… Lai vecuma grūtums viņam iet garām! Viņš jau man arī ir seniors. Tas izklausās nežēlīgi, bet… suns svešā vietā iedzīvojas grūti, un pie sveša saimnieka arī var nepierast. Nav jau kaķis, kas atzīst vietu un iet, kur pats grib. Poģis vai nu kopā ar mani, vai citos medību laukos…”
“Tad tu esi sarunājusi arī mājas pieskatītāju, pat par Poģi izlēmusi. Nu jā, ja jau tu pie mums nenāc, tad jau arī suni vienu nedosi. Ko nu viņš bez tevis! Tā tu domā?”
Labu laiku valda klusums. Katra domā savu domu.
“Kad tad Jēkabs to savu darbu uzņemsies? Taču ne jau rītā vai parītā? Jāuzraksta jau būtu arī līgums. Tagad nevar cilvēkiem tāpat vien uzticēties. Viņam jāzina, kādi ir viņa pienākumi un tiesības.”
“Tur nu tev taisnība! Nemaz nepadomāju, kaut pazīstams, tomēr kārtībai jābūt. Es tev piezvanīšu, kad pienāks laiks. Vēl kādas divas nedēļas pa savām “Skujiņām”. Tas nav nemaz daudz. Vēl daudz kas jāpadara… Pieņem nu, meit, manu lēmumu ar mierīgu sirdi!”
Sandra ilgi klusē: mātes lēmums ir negaidīts, bet liekas labi pamatots. Viņa dzīvē reti savu viedokli ir mainījusi un par savu jauno dzīvi, liekas, domājusi jau sen un pamatīgi.
“Tā nu ir sanācis, ka iznāk, ka esmu tavam lēmumam piekritusi, bet nedomā, ka tas ir ar mierīgu sirdi. Izmēģināt jau tu vari, bet zini, ka es tevi ļoti mīlu, un katrā laikā pajumte tev pie manis būs ar vai bez Monikas,” Sandra samiernieciski nosaka.
Tālāk īsā pēcpusdiena aizrit mierīgi. Par pansionātu viņas vairs nerunā. Sandra drīz aiziet uz siliņu sēnēs. Atgriežoties viņa ir itin jautra, redzams, ka mežs viņu ir nomierinājis.
“Saaugušas brangas baravikas. Tādas grēks mērcē sagriezt, samarinēšu ziemai. Ēdot ziemā atcerēšos šo draņķīgo dienu, kad tu, mammu, pārsteidzi mani ar savu gatavu lēmumu. Sēņojot domāju, kā tālāk dzīvot? Varbūt tev arī taisnība, ka jāļauj katram pašam par savu dzīvi izlemt, arī Alnim. Arī es neesmu nekāds pie rokas vadāmais bērns, kas arī, starp citu, ko ieņēmis galvā, to arī dara… Es arī esmu no tā paša kaula. Nu, atā! Sazvanāmies! Varbūt tu vēl pārdomāsi.” Meitas atvadu buča ir sirsnīga un mīļa.
Sandra, Poģa pavadīta, sakrāmē mašīnā sēnes, dārzā saplūktās asteres un drīz džips pazūd meža ceļā. Vilma atkal ir viena. Poģis aizskrien pa mašīnas pēdām un labu laiku nenāk atpakaļ, tikai palaikam dzirdama tāla riešana. Viņam mežā savas suņa intereses un darīšanas.
Vilmai ir laiks domāt, pārdomāt un savu dzīvi pārvētīt. Var būt, ka viņa ir pāršāvusi pār strīpu! Var būt! Tāda jau ir viņas daba, izdomāt un lēmumu negrozīt. Tas ne vienmēr ir izrādījies pareizi, bet raksturu mainīt vecuma galā viņa nemācēs. Stāvēt pie ratiem nekad nav bijis Vilmas dabā.
Acis pārlaidusi savai mantībai, viņa spriež, kas būtu jāņem līdzi jaunajā dzīvē, un tas liekas tik sasodīti grūti… Dzīves laikā nolietotie krāmi viņai nav vajadzīgi. Līdz ņemamajos saiņos viņa sapakos tikai jaunas un mazlietotas drēbes, mīļākās grāmatas, (to nu gan sanāks vesela kaudze) radio un televizors… Albumi, kāds savs trauciņš, kādas mīļlietiņas, dažas gleznas, kas visu dzīvi greznojušas viņas istabas sienas. Jā! Atpūtas krēsls, apaļās jubilejas dāvana… Kad tā visu pārlūko, sanāk daudz lietu, no kurām negribas šķirties. Viņa domās jau gatavojas jaunajai dzīvei. Lēmums ir pieņemts, un tas būs ceļojums uz jaunu, nepazīstamu vietu. Nabagmāja? Varbūt tur mājo tikai gara nabadzība? Visu nosaka attieksme. Īgņām pat saulainā dienā ēnas traucē. Galu galā, ja nebūs labāk, vismaz būs citādāk. Tikai tas suns, tas nu gan ir liela klapata! Neviena cilvēka, no kura nācies šķirties, viņai nav bijis tik ļoti žēl. ?
Taisni brīnums, kā var pieķerties vienam muļķa lopam tāpēc vien, ka tas tevi, liekas, saprot no pusvārda un nerunā pretī? Kā Poģim nenodarīt pāri, izlemjot viņa likteni? Kas gan radības kronim – cilvēkam devis tiesneša lomu, kas var taisīt spriedumu bez pamatojuma? Ja nu pansionātā pieņemtu viņu ar visu suni? Vai tad nav dzirdēts, ka kāds kaķis mitinās arī slimnīcās kā peļu junkurs! Kāpēc viņa nevar būt komplektā ar suni? Varbūt ir tādi noteikumi, ka suni pieskaita pie “kustāmā īpašuma”. Jāparunā! Vilma pēkšņi liekas, ka Poģi tur pieņems.
Suns aizelsies pārskrien mājās tikai pašā krēslā, un tūliņ kā nokaunējies ielien savā kaktā. Arī viņam ir gaitas, par kurām atskaite nav jādod. Vai varbūt viņš nojauš, ka gaidāmas pārmaiņas arī viņa dzīvē un nu arī viņš steidz nokārtot savu suņa dzīvi?
2. Samierināties ar īso ķēdi?
Vilmai sākusies cita dzīve. Nu viņai ir pansionāta iemītnieces statuss un dienas neliekas vienveidīgas: te vienmēr kaut kas notiek. Nāk un iet cilvēki, piebrauc vairākas reizes dienā busiņi ar produktiem, reizēm vieglās automašīnas, ierodas ciemiņi. Rosās darbinieki. To dažu nedēļu laikā, kas aizritējušas jaunajā dzīvē, nedaudz pierasts pie jaunās kārtības un nu Vilma gaida savējos. Ilgi gan viņi nesaņēmās atbraukt! Tikai zvanīja vai katru dienu: kā tev tur ir? Vai paties viss ir tik labi? Kāpēc tu tā viena pati aizbrauci kā slēpdamās? Jautājumi un īsas Vilmas atbildes kā telefona īsziņās. Ko tad var izskaidrot pa telefonu, ja pati īsti nesaprata, kāpēc tā bija rīkojusies? Iznāca jau ne visai labi no Vilmas puses, kad viņa te ieradās kopā ar Ausmu un viņas dēla pavadībā. Toreiz negribējās meitu sāpināt un aiztaupīt viņai to sajūtu, kas nenoliedzami būtu, savu māti uz pansionātu vedot. Sandrai noteikti būtu smagi: vākt mātes sapakotos saiņus, sēdināt pašu mašīnā un runāt visādus niekus, kad prātā pavisam kas cits…galvenais jau vainas apziņa, kaut ne jau Sandra to pansionātu bija mātei izvēlējusies. Kad paciemosies un pati visu redzēs, gan tad nomierināsies! Te viņai būs daudz pārsteigumu, un tie nebūs tik nepatīkami, kā varētu domāt. Šeit, protams, ir citāda pasaule, kurā dzīve, neskatoties uz savu rimtumu, tomēr iet uz priekšu. Kaut tikai Sandriņa būtu paņēmusi līdzi Ingu un Vari! Mazbērnu klātbūtnē runāšana un ciemošanās Vilmai liktos daudz patīkama. Viņa ir noilgojusies visvairāk pēc abiem mazbērniem un grib arī mazbērnu acīs likties nozīmīga. Cerams, ka arī viņi šinīs nedēļās ar labu ir vecomāti pieminējuši un varbūt pat noilgojušies! Pie Ausmas dēls ar vedeklu arī vēl nav bijuši: devušies ceļojumā uz ārzemēm. Tiem jau tagad brīvas rokas, kad māte pie vietas…Sarūmējušās draudzenes ir pietiekoši ērti: katrai savs kaktiņš un pamazām jāpierod pie otra pastāvīgas klātbūtnes. Jāpierod! Vilma viesu dienai par godu visu rīta pusi ir nosēdējusi frizētavā. Tāds pakalpojums mājās dzīvojot viņai arī nebija iespējams. Tagad, uzcirtusies savās labākajās drēbēs, viņa jūtas kā svarīgs cilvēks, kura mūžs ieritinājies pēc paša vēlēšanās mierīgās un ērtās sliedēs. Apskaust viņu vajadzētu! Lai Sandra redz, cik te viss labi! Nedomās taču, ka māte tā uzpucējusies, lai slēptu savu nemieru un izliktos, ka viss ir brīnišķīgi. Varbūt nojautīs, ka tieši tā arī ir? Jā! Ieaugt vecam kokam jaunā zemē, tikai no malas var izlikties viegli. Pirmajā nedēļā, kamēr arī Poģi pieradināja pie jaunās kārtības, nācās īpaši panervozēt. Suns ir viņas kompanjons, kam te savas tiesības un tagad arī pienākumi: daudz neriet un tikai par lietu, noteikti negaudot, lai arī kā suņa sirds to prasītu, un samierināties ar īso ķēdi, kas ierobežoja agrāk tik plašo sunim piederošo teritoriju. Sākumā uz Poģa protesta gaudām Vilmai nācās pat vēlā vakara stundā iet laukā un mierināt savu draugu, kam pati bija piespriedusi cietumnieka dzīvi un skaidrot, ka te nu būs tā vieta, pie kuras nāksies pierast viņiem abiem… Poģis beidzot arī aptvēra, ka viņa suniskais protests nepalīdzēs, ierāvās savā kaktiņā un beidzot izturējās klusu un, būdams ar zināmu suņa pašcieņu, pamazām iemantoja arī personāla labvēlību. Arī viens otrs pansionāta iemītnieks centās pielabināties Vilmas četrkājainajam draugam ar kādu gardumu, bet suns bija piesardzīgs un no labumiem atteicās. Tā viņš bija kopš kucēna gadiem izdresēts ēst tikai to, ko atvēlēja saimniece…Varis bija solījies atvest sameistaroto suņa māju. Nebija jau Poģim šo laiku viegli bez sava mitekļa un tikai caurumu malkas šķūnīša durvīs, kur ielīst un traucēja neierastā žvadzošā, ķēde…Vilma pārdzīvoja nelaimīgā suņa pārmetumu pilnos skatienus, kas iedzirkstījās, kad beidzās pastaiga. Nekādas dzīvnieku labturības doktrīnas te nebija! Suņa saite īsa, un Vilmas roka stingra: pie kājas un nekādas brīvas skriešanas! Tas Poģim laikam likās milzīgs sods. Ko viņš bija noziedzies? Nākt uz pansionātu kopā ar viņu saimniece bija izlēmusi vienpersoniski, un vai četrkājainajam draugam ar to bija jāsamierinās? Protestēt cilvēku valodā suņi neprot. Protests un izmisums bija tikai suņa acīs, kurās dziļi ieskatīties Vilma negribēja.
,,Pieradīsim, pieradīsim, Poģīt!” saimniece mierināja. Pastaigas ar suni gan bija nākuša par labu saimnieces veselībai: nu kājas tika regulāri trenētas vairākas reizes dienā un tāpēc laikam sāpēja mazāk. Būtu viņai tāda kājas Skujiņās bijušas, ne mūžam projām neietu! Jā! Domas un pienākums ar cilvēku dara brīnumu lietas. Bija jau arī te ārsta nopelns. Laikam palīdzēja izrakstītās zāles un atbildība par dzīvnieku kliedēja drūmās domas. Vilmas pagātne, vismaz kaut neliela tās daļiņa, bija kopā ar Poģi. Kaut gan – kāda neliela daļa? Kopā pavadītie desmit gadi abiem bija liktenīgi. Glābdamās no vientulības savā meža mājā, Vilma par savu draugu izvēlējās suni un savienība bija jāturpina ar pacietību līdz galam. Poģis bija izaudzis par kulturālu suni: ļāvās mazgāt, nēsāja blusu siksnu, saprata vairākas komandas, tika regulāri potēts pret trakumsērgu. Viņam ir sava suņa pase. Un tā nu viņš tagad, kā saka, ir ar deklarētu dzīvesvietu pansionātā, un drīz tiks arī pie savas mītnes suņubūdas – ar četrām sienām un durvju vietā caurumu. Ķēde ierobežo, bet gan jau pieradīs.
Vai arī Vilma nejutās kā īsā ķēdē piesieta? Viņa radinājās pie jaunās kārtības: klusā stunda, noteiktā laikā ēdienreize, nakts miers un klusums pēc desmitiem, atprasīties katram savam solim ārpus pansionāta, pat ejot līdz netālajam veikalam. Tas, protams, cilvēkam pieņemams daudz labāk nekā muļķa dzīvniekam un tu arī saproti, ka tas viss ir kopējās interesēs, lai viens otru netraucētu, lai valda kārtība, lai neviens nepazūd un visa uzskaite kārtībā. Vai tad nebija avīzēs arī rakstīts, ka vecie cilvēki pazūd savas nevarības dēļ uz visiem laikiem un viņus atrod ne vairs dzīvus. Vilma noskurinās: to viņa gan negribētu savējiem nodarīt! Toties garīgo ķēdi te aprūpējamajiem necentās saīsināt, vismaz tā sprieda Vilma: domā, cik augstās matērijas spēj, lasi, ko gribi, runājies ar apkārtējiem par ko gribi: brīvs cilvēks brīvā valstī! Un mēli aiz zobiem daudzi neturēja, savstarpēji pakašķējās, personālu aprunāja, pat kādu sūdzību uzrakstīja, un tas viss skaitījās normāli, jo katrs te bija atnācis no savas pasaules, saviem ieradumiem apaudzis. Vilma ar Ausmu gan bija vienojušās, ka savstarpējos kušķus ar pārējiem nepieļaus, un lielākais, ko viņas atļausies, būs paklusēšana, tomēr dzīve ir dzīve, un ne viss notiek pēc iepriekš izdomātā scenārija. Pirmais, ar ko Vilma sastapās, bija skaudība no draudzenes – Ausmiņas puses. Sākumā tas likās pat smieklīgi: Ausma viņu apskauda suņa dēļ. Pamats skaudībai bija. Nevienam te sava dzīvnieka nav, bet, redz, Vilmai ir suns! Viņa ir izņēmums.
,,Tev ir suns, kas tad tev! Nav jau nekur rakstīts, ka te ar dzīvniekiem nedrīkst. Es būtu zinājusi, ka te pieņem arī četrkājainos”…Ausma šķendējās
Ko tad būtu darījusi Ausma, tas palika noslēpums, bet Vilmai nolēma, ka istabas biedrene un draudzene būtu jāpiesaista Poģa sabiedrībai. Liekas, ka Ausma grib vairāk uzmanības nekā sākumā likās. Pašai gan mājās ne suņa, ne kaķa. Varbūt viņa tos pat necieta un ko tad skauda?
,,Iesim turpmāk pastaigās visi trīs! Tu taču neesi istabā piesieta! Pusi no Poģa uzmanības vari dabūt arī tu. Mans suns ir saprotošs un tikai pagaidām uz jauno kārtību raugās ar neuzticību. Kad viņam būs sava būda un pieradīs pie vietas, droši vien varēsim suni arī pa reizei palaist brīvībā. No manis viņš projām nemuks.”
Ausma ir lepna un tādam priekšlikumam dalīt suņa mīlestību, nepiekrīt: ,,Kam nav draudziņa, tas ar cisu maisu!” viņa noskandina un rodas maza – mazītiņa plaisa draudzeņu attiecībās. Reizēm, kamēr Vilma iet staidzināt savu Poģi, Ausma ir jau nodzēsusi uguni un devusies gulēt, kaut ne aiz miegainības, bet drīzāk principa pēc: netraucē mani, es guļu! Reizēm atkal nebrīdinot aizstaigā pie citiem iemītniekiem, neatgriezdamās vai līdz pusnaktij. Neatkarīgs no citiem te nevar būt neviens. Visi sasieti kā vienā diedziņā! Viens kaimiņos ieklepojas, tūliņ saceļ kājās citus, nemaz nerunājot par nopietnākām norisēm, vaidiem un lielajiem notikumiem, kāda ir cilvēka nomiršana. Ar to Vilma saskārās jau otrajā nedēļā. Un, kaut gan agrāk cilvēks bija nepazīstams, šermuļi pār kauliem noskrēja. Nāve bija ienākusi pansionāta sienās un ne jau pirmo, ne arī beidzamo reizi. Pie tā laikam nevar pierast pat personāls, kaut visiem zināms, ka dzīves dabīgās beigas agri vai vēlu pienāks. Labi, ka pagaidām neviens no tuvāk iepazītajiem nav aiz sevis mūžības vārtus aizvēris, un Vilma cenšas nedomāt par savu nāvi un cilvēka dzīves niecību. Dzīvotgriba piemīt visiem, pat tiem, kas stāsta, ka dzīvot ir apnicis. Arī par savu agrāko dzīvi Skujiņās Vilma cenšas nedomāt, tomēr izsvītrot kā nebijušu to nevar. Mesti ir jauni kauliņi un jāspēlē lielā dzīves spēle tālāk.! Jāizmanto katra iespēja īsināt laiku un darboties. Vilma ir vairākas reizes jau bijusi uz datorkursiem un ir pārliecināta, ka tas ir liels izaicinājums viņas spējām. Ausmai atkal ir jāatgādina: ,,Ne jau katram runcim krējuma pods! Tavā vecumā gan būtu jāpadomā, vai to varēs pārkost, bet tu jau mums esi vienīgais izņēmums, unikāla večiņa. Nu redzēs, redzēs! Tad tev privilēģijas ar suni, tad ar tiem datoriem.”
Vilma neskatoties uz Ausmas šaubām, grib izzināt, kas tas dators ir par putnu, kā darbina internetu, ko mazbērni ik dienas dresē un tāpēc mēģinās, jo nevar tikai to, ko negrib. Neviens jau viņai nav pa galvu iespēris! Kā nekā grāmatvedes darbs ir pietiekošs pamats domāt, ka viņa tos datorus uzveiks, ja jau viņu pieņēma kursos un atzina par derīgu tādai smalkai lietai. Viss, kas šai pasaulē interesē, ir jāizmēģina, kamēr dzīvo. Nabadzības apliecība viņai izsniegta. Lai citi domā, ko grib! Lai apskauž!
3.
Izbaudi iespēju!
Vilmas prātus aizvien nodarbinājušas dažādas problēmas, arī globālas un arī visai neparasta lietas, piemēram, kā mūsdienīgā skatījumā varētu būt radīta pasaule un galu galā arī cilvēks kā visas radības kronis. Nav Vilma nekāda lielā kristīgās ticības pārzinātāja, bet šī tēma jau ilgāku laiku tā piesējusies, ka nedod mieru un līdz ar klusā laika iestāšanos reizēm kļuvusi pavisam uzmācīga. Vilma par to prātoja vēl Skujiņās dzīvodama, un nevienam savus prātojumus, ko pierakstīja, nerādīja, rakstīja un viss, kā tāda grafomāne. Mazbērni viņu uzskatītu vai par sajukušu, ja savas domas mēģinātu šiem stāstīt. Reiz gan Varim ieprasījās, ko viņš domā par to pasaules radīšanu un ko skolā par to tagad māca?
,,Zini, es paskatīšos internetā, tur ir atbildes gandrīz uz visu”, mazdēls tikai noteica, bet ne nu skatījās nekā. Par pasaules radīšanu viņi vairs nerunāja, bet interesi par tām interneta lietām Vilma nezaudēja.
Lūk, ko viņa bija savā skaidrajā rokrakstā pierakstījusi, bet stāsts bija nepabeigts, kamēr Vilma nebija apguvusi šo to par to pašu internetu.
,,No senajiem svētajiem rakstiem zināms, ka cilvēks, kas apdzīvo zemi, tapis pēc līdzības ar Radītāju, kas tātad bijusi cilvēcīga būtne. Ir arī nojaušams no kādas vielas ir šī jaunā matērija: taču jau no zemes pīšļiem. Kā jaunā, radītā būtne, iepūšot sava radītāja dvašu, kļuvusi dzīva, to zina tikai pats Radītājs, kura gudrība bijusi visaugstākā. Atradusies šim procesam arī nepieciešamā īpašā dzīvības enerģija. Kāda, arī tas palicis noslēpums, ko neviens tā arī neuzzinās, tā sakot, noticis Dieva brīnums. Tāds process izdevies tikai vienreiz. Izveidotā radība, kā zināms, bijis vīriešu kārtas un nosaukts par Ādamu. Bet, kas ir viens vīriešu kārtas radījums? Bezperspektīvs veidojums, kam gan viss ir, tomēr tāda mazumiņa pietrūkst, un tāpēc pēc Radītāja lēmuma viņš dabūjis no paša ribas darinātu otru būtni – pēc uzbūves un domāšanas, nedaudz citādu – nosauktu par Ievu. Tā radusies pirmā Paradīzes ģimene, un viss noticis tālāk jau bez Dieva palīdzības. Vispirms gan Ādams un Ieva izraidīti no paradīzes, Ēdenes dārza, jo abi, pārī apvienotie, nav paklausījuši Radītāja aizliegumam un ēduši aizliegto augli, par ko arī sodīti. Pasaule pamazām vien piepildījusies ar cilvēku sugu nu jau dabīgā veidā – fizioloģiski vairojoties. Kā viss noticis tālāk, par to zina stāstīt reliģijai tuvu stāvošie kristīgie cilvēki, kas studējuši svētos rakstus un pārzina Bībeli – šo visu grāmatu grāmatu. Uzticoties profesionāļiem un neprasot pierādījumus, Kristus leģenda tiek atgādināta ik pa brīdim, sevišķi ticīgo svētku – Lieldienu un Ziemassvētku laikā. Neesmu nonākusi līdz pirmavotu pētīšanai, taču reizēm par to esmu domājusi, un sevišķi jau par to, kā Visaugstākais spēj pārvaldīt savu lielo saimniecību, cik viņam ir vasaļu un padomdevēju un kā viss pasaules klaids ir pārskatāms. Pasaules telpa taču ir tik plaša, bet Radītājs viens!”
Kad Vilma iepazinās ar datora darbības principiem, pār viņu nāca apskaidrība, ka Dievs, iespējams, radījis gan sešās dienās pasauli ar radības kroni – cilvēku un licis tad arī pamatus pasaules datorizācijas idejai, dodot cilvēkam uzdevumu tikt pašam līdz šai racionālajai mantai – datoram, jeb kompjūteram. Pagājuši miljoniem gadu, kamēr datorizācija pārņēmusi pasauli, bet Radītājam viņa paša dators bijis tikpat sens, cik pasaule. Vai tas nav ģeniāli? Tikai ar gudrām ierīcēm var uzskaitīt, vadīt, pārredzēt, kontrolēt, pieļaut mazas nejaušības un pilnveidot likumsakarības. Galu galā var arī kļūdīties, nožēlot neveiksmes un pieļaut jaunas. Kad Vilma bija vēl bērns, vecāmāte reizēm teikusi, ka Visaugstākais visu redz, dzird, vada un no viņa taisnīgā soda nav iespējams izvairīties, pie tam cilvēkus viņa grēki piemeklējot vai līdz septītajam augumam. Vecmammām toreiz ticēja, un Vilmas vecmamma bijusi īpaši vieda. Vilma aizvien biežāk par šo lietu domāja: vai arī viņa nebija ko mantojusi, un tagad, atrodoties aprūpes namā, pilda kādu visaugstākā norādījumu vai varbūt tikai likteņa lemto? Ir taču arī tagad ģimenes, kurās viena nelaime liekas seko aiz otras, bēdas krājas uz bēdām, un tad ļaudis runā, ka tas esot par iepriekšējo paaudžu grēkiem. Baisi pat padomāt: vecvecvecvectēvs simtiem gadu atpakaļ smagi nogrēkojās, pārkāpa Dieva likumus un izrādījies, ka nākamajām paaudzēm par to jācieš un nodarījums jāizpērk: sākas drūmi laiki. Neveiksme seko neveiksmei, nelaime nāk aiz nelaimes, nav vairs ne saskaņas ģimenē, darbi neveicas, viss iet uz galu un liekas, ka tikai brīnumains salmiņš, pie kura pieķerties var glābt. Nu grēcinieks, pēkšņi apskaidrots, stiepj rokas lūgšanā, pieminot Visuvareno. Cilvēks vēlas ticēt un arī cer, ka viņu kāds apsargā, gādā par viņu un nosauc to par eņģeli. Nojaušams, ka šis Sargeņģelis, ko iegūstot katrs kristīts cilvēks, nogurst no nepārtrauktas uzraudzīšanas un tad notiekot trakas lietas: nosperot pērkons, apgāžoties spēkrati, uzkrītot koki, un puns pierē ir tas mazākais sods. Reizēm Sargeņģelis, šķiet, ir aizgājis atvaļinājumā vai vienkārši novērsis savu skatu no apsargājamā. Par tādu prātošanu Vilma reizēm pasmējās, pārrunāja izprātoto arī ar Ausmu, taču tā nebija no mistisko, Vilmas apsēsto ideju atbalstītājām, paironizēt viņa gan draudzenes: ,,Vecums tiešām nenāk viens”…
Par tādiem vārdiem Vilma apvainojās un savas domas par pasaules lietu kārtību turpmāk centās paturēt pie sevis – nu nebija viņa līdz šim draudzeni tik tuvu iepazinusi, un domas un uzskati viņām bija atšķirīgi. Tikai tagad, kad diendienā nācās vienai gar otru burzīties, Vilma aptvēra, cik tomēr dažādas viņas bija, kur viņa ar savām idejām lidinājās pa gaisu, tur Ausma bija konservatīva un līdz riebumam praktiska.
Tā daudz par šo tēmu izprātojusies un dažu nakti pusnomodā pavadījusi, Vilma nemaz nebrīnījās, ka sākusi ļauties fantāzijām. Tās bija tik skaidras, tik reālas, it kā tas viss notiktu uz dzīves lielā ekrāna. Vilmai pilnībā likās, ka tieši tā kā ar datora palīdzību, Visvarenais pārvalda to pasaules daļu, kurā mīt un saimnieko viņa radītais cilvēks. Protams, ir pretspēks, tas, ko reizēm nosaucam par sātanu, ļauno garu, kas arī nekāds muļķis nav un valda pa savam, ieraujot savas tumšās varas mutulī daudzus Visuvarenā atstumtos vai nepamanītos. Varbūt abi spēki konkurē, reizēm pat sadarbojas, sadala ietekmes zonas: soda vai apbalvo pa savam prātam katru, ko pamana darbos vai nedarbos? Protams, daudzi ļaudis šos divus spēkus: ļauno un labo neatzīst un uzskata visus notikumus par vienkāršu sagadīšanos. Daudzi dzīvo savu dzīvīti klusu, mierīgi un bez lieliem dzīves satricinājumiem. Varētu būt, ka visuvarenā pārvaldījumi ir milzīgi un arī tajos ir, kā pie mums saka, kadru trūkums: gan sargeņģeļu, gan velnu un pilnīgi iespējams, ka datu bieži bāzes netiek ilgāku laiku pārskatītas. Uz jautājumu, kur mīt Visuvarenais, Vilma izlēmj, ka viņš ir starp cilvēkiem uz zemes, tikai kādā citā dimensijā. Kā gan citādi cilvēki justu, ka viņus uzrunā? Globālo lietu kārtība nav ar cilvēka saprātu aptverama! Vai tā sauktais visuma lielais sprādziens, kas esot noticis un iedarbinājis gravitācijas spēkus, ir bijis vai radies zinātnieku galvās bez lietiskiem pierādījumiem?”
Viss var būt tā un var būt arī citādi. Par to bija vērts domāt un arī fantazēt. Tikai nepadoties nīgrumam, tikai piepildīt ikdienu ar jaunu saturu, tad nebūs ne garlaicības ne pelēkās ikdienas vienalga kur tu esi: mājas četrās sienās vai pansionātā. Ja tev tiek dota iespēja, izbaudi to datormākslu! Uzzini visu iespējamo, kamēr dzīvo!
Turpmāk – vēl.
