Valsts aģentūra “Nacionālais botāniskais dārzs” pēc Gulbenes pilsētas domes pasūtījuma izstrādājusi dabas pieminekļa, aizsargājamā dendroloģiskā stādījuma “Emzes parks” dabas aizsardzības plānu 2008. līdz 2018.gadam, aģentūrai LETA pastāstīja Gulbenes pašvaldības ārējo sakaru speciāliste Santa Kundrate.
Šomēnes pašvaldībā apstiprināta projekta gala versija.
Plānā apkopota un analizēta informācija par teritorijas dabas un sociālekonomiskajām vērtībām, izvirzīti teritorijas saglabāšanas un apsaimniekošanas mērķi, kā arī noteikti ieteicamie apsaimniekošanas pasākumi.
Parka teritorijas apsaimniekošanas ilgtermiņa mērķi: saglabāt un uzturēt teritorijas bioloģiskās vērtības un to daudzveidību – mežus ar dažādiem meža biotopiem un raksturīgo augu un dzīvnieku sugu kompleksu. Daļā parka teritorijas ieteikts saglabāt un uzturēt vēsturisko parka ainavu, kā arī senos dendroloģiskos stādījumus, nodrošinot labvēlīgus apstākļus teritorijas izmantošanai dažāda veida atpūtai.
Dabas vērtību saglabāšanas un aizsardzības nodrošināšanai dabas aizsardzības plāns paredz parkā izdalīt trīs funkcionālās zonas, katrā rekomendējot atšķirīgu apsaimniekošanu. Zonas noteiktas, pamatojoties uz tajās atrodamajām dabas vērtībām un parka funkcijām.
Parkā jāizveido dabas izziņas, sporta un atpūtas takas, kurās iespējams dabas iepazīšanu savienot arī ar atpūtas un izklaides elementiem.
Starp noteiktajiem ilgtermiņa mērķiem ir arī apsaimniekošanas un uzraudzības dienesta izveide, kas profesionāli rūpētos par parka uzkopšanu un nepieciešamības gadījumā – atjaunošanu. Bez tam tālākā laika periodā plānots ārpus parka teritorijas izveidot automašīnu stāvlaukumus, atjaunot 1960.gadā veidoto estrādi un soliņu sistēmu Marijas dīķa pussalā, kā arī labiekārtot Marijas dīķi – iztīrīt to, atjaunot stādījumus un tiltiņus.
Emzes parks plešas 161,9 hektāru lielā platībā un aizņem 13,6% no kopējās pilsētas teritorijas. Parkam blakus ir Spārītes parks.
Nevienā citā Latvijas pilsētā nav parka, kura relatīvā platība būtu tik liela, uzsvēra Kundrate.
Patlaban parka teritorija tiek izmantota mazaktīvai atpūtai – pastaigām, ogošanai, sēņošanai, makšķerēšanai, nelieliem piknikiem. Ziemā tur ir iecienīta slēpošanas vieta. Gulbenes vidusskola un Gulbenes ģimnāzija Emzes parku izmanto sporta un fizkultūras nodarbībām. Tūristi un pilsētas viesi apmeklē parku, lai iepazītos ar kultūrvēsturisko mantojumu, – redzētu barona Volfa veidoto un ar intriģējošiem nostāstiem saistīto interesantās formas Emzes jeb Marijas dīķi un stādījumus ap to.
Teritorijā atrastas vairāk nekā 260 augu sugas, starp tām ir piecas Latvijā retas un aizsargājamas augu un viena putnu suga.
Vecgulbenes muižas teritorijā parku izveides iniciatori un realizētāji bija muižas īpašnieki Johans Gotlibs fon Volfs un Heinrihs fon Volfs. Svarīgi atzīmēt, ka 19.gs. tagadējā Gulbenes teritorijā bijis viens liels ainavu parks, kurš sastāvēja no trim daļām. Lielā ainavu parka sastāvdaļas bija Pils jeb Muižas parks, kurš aizņēma teritoriju ap Balto un Sarkano muižu, Rūdolfa jeb Slimnīcas parks, ko ar Pils parku savienoja varens koka tilts. Šīs parka daļas jau bijušas izveidotas 19.gadsimta pirmajā pusē. Lielākos darbus veica Gotliba dēls Heinrihs fon Volfs, kurš par godu savai skaistajai sievai itālietei Marijai jeb Marisai veica pārbūvi gan pils ēku kompleksā, gan parkā, to papildinot ziemeļrietumu virzienā, kur tajā laikā bijis purvains mežs, saukts par Vilka gāršu. Tā izveidojās trešā parka daļa – Emzes parks ar tā galveno akcentu – dīķi M burta veidā par godu Henriha sievai Marijai.
Marijas dīķis rakts ar lāpstām, zeme vesta ar ķerrām un līdzināta ar grābekļiem. Trešās parka daļas ierīkošanu – dīķa un grāvju rakšanu, koku stādīšanu – veikuši krievu zemnieki no Vitebskas guberņas un latviešu zemnieki no apkārtējiem pagastiem. Zemniekiem par darbu maksāts ar malku no vietējā meža. Jaunizveidotā parka daļā iestādīti vairāk nekā 300 dažādu ziemeļu un dienvidu izcelsmes koku. Visapkārt Marijas dīķim izveidoti grantēti ceļi, kuri sazarojušies mazākos, kas ieveduši parka apmeklētājus dziļāk meža labirintos. Celiņu kopējais garums bijis vairāk nekā 30 kilometru, informēja Kundrate.
Daudzas Marijas (Emzes) parka izveides epizodes 1970.gadā toreizējai Gulbenes vidusskolas skolotājai Līvijai Liepai atstāstījis Ernests Leitis, kurš 12 gadu vecumā piedalījies darbos pie Marijas ezera. Vecais dārznieks stāstījis, ka parka uzraudzīšanu un uzkopšanu vadījuši divi speciālisti – parka dārznieks un mežsargs.
Pirmās Latvijas brīvvalsts izveides sākumā, kad nacionalizācijai pakļāva visu lielo parku un muižu īpašumus, Vecgulbenes Marijas parks 222 hektāru platībā tika pasludināts par valsts īpašumu un aizsargājamu dabas krāšņumu. 1923.gadā Vecgulbenes Marijas parks tiek nodots Gulbenes Virsmežniecības pārraudzībā un noteikts par valsts aizsargājamu objektu – dabas pieminekli.
1935. gadā Marijas parku sadalīja starp Zemkopības ministriju un Gulbenes pilsētu. Tā Marijas parks tika sadalīts divās daļās, izveidojot Emzes parku un Spārītes parku.
Padomju varas gados, kad parka uzkopšanu veica sabiedriskā kārtā, daudzus svešzemju kokus un krūmus, kā arī izveidojušos paaugu, iznīcināja. 1960.gadā Marijas ezera krastā uzbūvēja estrādi, deju grīdu un skatītāju sēdvietas. Bez atbilstošas infrastruktūras – tualetēm, automašīnu stāvvietām – parka skaistie grantētie ceļi degradējās un tika piesārņots Marijas dīķis un tā apkārtne.
Pašlaik Emzes parkā nav ne estrādes, ne citas labiekārtotas zonas, kur pilsētnieki un pilsētas viesi varētu atpūsties, sportot, apmeklēt brīvdabas pasākumus, nekaitējot parka ainavai un bioloģiskajai daudzveidībai, piebilda Kundrate.
