Šodien jau ir sestdiena. Daudziem cilvēkiem, arī man, tā ir brīvdiena, kad var atpūsties un nesteidzīgi paveikt kādus mājas darbus, bet vēl vakar, kad darbdiena jau tuvojās beigām, steidzot rakstīt vēl pēdējos rakstus, es vairākkārt iedomājos.
Šodien jau ir sestdiena. Daudziem cilvēkiem, arī man, tā ir brīvdiena, kad var atpūsties un nesteidzīgi paveikt kādus mājas darbus, bet vēl vakar, kad darbdiena jau tuvojās beigām, steidzot rakstīt vēl pēdējos rakstus, es vairākkārt iedomājos, kāpēc laiks skrien tik ātri. Arī kolēģus dzirdēju sakām, ka šī diena ir paskrējusi ļoti ātri.
Kādreiz bērnībā šķita, ka laiks milzīgi velkas. Atceros, kā ar vienaudžiem vēlējāmies kļūt ātrāk pieauguši, bet nekā. Turpretī tagad es labprāt atgrieztu to laiku atpakaļ. Kādā interneta diskusijā izlasīju interesantu domu par laika ātro ritējumu. Cilvēks teica, ka viņš domā, ka laika izjūta mainās atkarībā no iespaidu daudzuma laika vienībā. Ja dzīve pārvērtusies par rutīnu, kad katru dienu ar nelielām variācijām atkārtojas viens un tas pats, tad laiks skrien nenormāli ātri, bet bērnībā, kad katru dienu bija jauni iespaidi, tad laiks vilkās. Iespējams, taču man negribētos teikt, ka mana dzīve šobrīd ir pilna rutīnas, gluži pretēji – tā katra ir citādāka, bet man šķiet, ka laiks rit ļoti ātri un cilvēks nevar paspēt visu izdarīt. Tas sāk vilkties, gandrīz vai apstājas vienīgi mirkļos, kad kaut ko ļoti gaidi.
Ieskatāmies pulkstenī un sekojam līdzi sekunžu rādītājam. Tas vienmērīgi turpina savu gaitu. Laiks rit neatkarīgi no mums, un mēs nevaram ietekmēt tā ritējumu. Mēs varam tikai censties izdzīvot katru mirkli, turklāt darīt to pēc iespējas interesantāk.
