Vakar, 21.janvārī, bija Ļeņina nāves gadadiena. 1917.gada oktobra revolūcijas idejas tautā nesējs Ļeņins nomira pēc asinsizplūduma smadzenēs 1924.gada 21.janvārī. Pārpūle. Cik tad ilgi tā var – ar pastieptu roku…
Atceros, ka šaipusē daudzus gadus Ļeņina tēls ar viltīgi pavērtu delnu stāvēja plāniņa vidū, it kā gaidot, kad kāds tur ieliks kaut ko vairāk par tikai ziediem. Toreiz neviens neuzdrošinājās pareizi saprast šo žestu. Viņš, nabadziņš, tur stāvēja lietū un vējā, sniegā, salā un karstumā, putnu pļekām aptaisīts un gaidīja. Vai tiešām bija grūti saprast?
Un tad tauta atmodās, saprata. Nolēma, ka pilsētas centrā nav brīv diedelēt. Aizvāca granīta tēlu un nobāza tālāk no tautas acīm, lai, kā saka, nemāca jaunatnei sliktas manieres. Bet, es jums teikšu, ka tā sēkla, ko Ļeņins bija sējis, tomēr neiznīka. Katru dienu mēs redzam diedelniekus pie miskastēm, kas ar izplestām rokām pārlūko atkritumus.
Protams, te nav nekāda metrapole, lai ubagi ielās stāvētu. Toties dzirdēts, ka dažs labs amatvīrs ar itin veiklu rokas kustību protot pieņemt kukuļus. Tā jau arī sava veida ubaga dāvana vien ir! Bomzītim pietiek ar šņabja druskām atrastā pudelē, bet priekšnieks mīl rokās burzīt papīra naudu.
Es prātoju par to, vai ilgi vēl dzīvosim tā – ar izstieptu roku, lai saņemtu vai dotu dāvanas, kas nenāk no sirds? Lai gan dažam pielīdējām tās patiesi ir no sirds atrautas. Dažam korumpanti tuvāki par korupcijas apkarotājiem. Un galu galā nav nemaz tik viegli saprast: kas ir kas un kurš ir kurš. Ar to Ļeņinu viss bija vienkāršāk, vai ne? Nomirdinājām un miers mājās.
