Marta katru rītu cēlās vienā laikā, apmēram pulksten astoņos, padzēra rīta kafiju, uzģērba jau galīgi apnikušo lietišķo kostīmu un aizsteidzās uz darbu.
Marta katru rītu cēlās vienā laikā, apmēram pulksten astoņos, padzēra rīta kafiju, uzģērba jau galīgi apnikušo lietišķo kostīmu un aizsteidzās uz darbu.
Viss kā vienmēr. Viss kā katru dienu. Steiga pilsētas ielās un sastrēgumi rīta stundās. Alga – avanss – alga – avanss. Marta uzskatīja, ka laba atalgojuma dēļ ir vērts paciest kaprīzos klientus, apnikušos kolēģus un vienmuļo ikdienu. Jā, nauda viņai bija svarīga. Kredīts par dzīvokli, automašīnas līzings. Šie maksājumi bija jāveic regulāri. Viņai likās būtiski, kādu kosmētiku lietot, kādu sporta zāli apmeklēt un kādu apģērbu iegādāties. Un tas viss mēnesī prasīja apaļu summiņu.
Tomēr brīvajos brīžos Marta mēdz ieskatīties darba sludinājumos. Arvien biežāk viņa pieķēra sevi pie domas – vai tas ir viss, ko man piedāvā dzīve? Vai uzņēmumā man būs jāstrādā līdz pensijai? Un vairāk nekā? Viņa apzinājās, ka citu posteni šajā darbavietā nevar iegūt. Šeit arī nebija pieņemts runāt par karjeru, jo vadības nostāja pauda – mēs jums maksājam labu algu, tātad jums jābūt pilnībā apmierinātiem ar darbu! Lielākā daļa arī saprata – ja izrādīsi jel kādu neapmierinātību, tevi nesapratīs un var nākties šķirties no darba.
Marta tomēr nebija pilnībā laimīga. Viņa visai bieži mēdza draugiem un paziņām pasūdzēties par vadības vienaldzīgo attieksmi pret darbinieku dzīvi, vēlmēm un interesēm. Bija tādi, kas uzskatīja – nav pamata žēlabām, tomēr Martas neapmierinātība ar katru dienu pieauga.
Brīvajos brīžos viņa arvien biežāk mēdza ieskatīties darba sludinājumos.
