Pagājušajās brīvdienās apciemoju radinieci, ka 15.janvāra dienā ļāva domām un atmiņām slīdēt pāri astoņiem gadu desmitiem.
Dzīvesdraugs jau pirms vairākiem gadiem pavadīts kapsētas smiltājā. Bērni un mazbērni izauguši, arī mazmazbērniņš tipina pirmos soļus. Visiem sava dzīve, pārpilna rūpēm, darbiem un plāniem. Tik vien kā steidzīgi tālruņa zvani savieno pilsētas un cilvēkus.
“Sveika, mammīt! Kā jūties? Ko dari?” Un vecais cilvēks mazliet trīcošā balsī, pirms sākt stāstīt, kā iet, ko dara, vispirms iesaka ilgi nerunāt, lai pieaugusī meita vai dēls netērētu naudu telefona sarunām.
Neviena jautājuma vai pārmetuma, ka bērni ilgāku laiku nav bijuši ciemos. Neviena vārda vai nopūtas, ka pagājušajā naktī sāpes traucējušas miegu, ka zāļu kastītē, kas kļuvusi par vecā cilvēka ikdienas pavadoni, beigušās baltās glābējas – tabletes. Zem pretjautājumu straumes tiek noklusēta arī vientulība, kas kā viltīga lapsa ielavās telpā pievakares stundās.
“Vai pietiek naudiņas iztikai? Vai neslimojat? Vai mazbērniem viss labi?” Skatos, kā iemirdzas sirmās māmuļas acis, dzirdot, ka bērniem viss kārtībā.
Neko jau vairāk viņai nevajag, kā vien iekšējā miera sajūtu, ko par naudu nevar nopirkt nevienā aptiekā vai veikalā.
Negaidot noklaudz ārdurvis, un jau pēc brīža jubilāre ieslīgst dēla stiprajās rokās. “Tu tomēr atbrauci! Kāpēc nebrīdināji, būtu sarūpējusi kaut ko garšīgu!” vecīte virknē vārdus. Kalsnās rokas kā divi dadzīši cieši pieķērušies mēteļa atlokam. Mātes un dēla skatieni satiekas, lai izlietos mīlestībā.
Dārgāks par dāvanu mātei vienmēr būs tālruņa zvans un bērnu apciemojums.
