Cik daudz vajag cilvēkam? Šāds jautājums man radās, skatoties sižetu, ko šonedēļ rādīja Latvijas Neatkarīgā televīzija raidījumā “Degpunktā”.
Cik daudz vajag cilvēkam? Šāds jautājums man radās, skatoties sižetu, ko šonedēļ rādīja Latvijas Neatkarīgā televīzija raidījumā “Degpunktā”.
Raidījumā tika stāstīts par kādu vīru, kurš jau 24 gadus dzīvo paša izraktā bunkurā mežā pie Rīgas. Vīrs stāstīja, ka viņam nekas nav nepieciešams, ka viņš ir pilnībā apmierināts ar savu dzīvi. Viņš nesūdzējās par savu dzīvi, arī palīdzība viņam neesot vajadzīga.
Jocīgi, vai ne? Mēs, pārējie cilvēki, cenšamies un strādājam, dibinām ģimenes, pērkam dzīvokļus un mājas, iekārtojam tos pēc iespējas skaistāk un labāk, pērkam mašīnas, skolojamies paši un skolojam bērnus, bet te viens vienkārši dzīvo meža vidū, un viņam vairāk nekas nav vajadzīgs.
Tieši tas arī visvairāk pārsteidza, ka vienam cilvēkam pietiek ar mazumiņu, bet citam vajag ļoti daudz.
Tā šis cilvēks tur dzīvo savā alā, piesilda to ar savu ķermeņa siltumu un ne par ko neuztraucas. Viņam nerūp apkures cenu sadārdzinājums, viņam nav jādomā par mājvietas remontēšanu.
Jāpiekrīt raidījuma vadītājiem, ka viņam droši vien vienaldzīgas ir arī visas pārējās problēmas, kas nomoka mūs. Bet vai mēs tā varētu? Var jau būt! Un varbūt nebūtu jau arī nemaz tik slikti norobežoties no problēmām, taču diemžēl visi to nevaram izdarīt, visi nevaram iet un dzīvot mežā bunkuros, mums ir jādzīvo ierastā dzīve, jācīnās ar problēmām un jāmēģina tās atrisināt.
