“Rakstiet vairāk par pozitīvo! Gribam pozitīvos varoņus! Vēlamies saskatīt pozitīvos tēlus! Mums trūkst pozitīvu emociju! Starp cilvēkiem ir jābūt vairāk pozitīvisma!”Apmēram tā bieži vien visiem publikai rakstošajiem – žurnālistiem, literātiem – saka tauta, konkrēti indivīdi. Tā novēl dažādi priekšnieki.
Nu kāpēc gan nerakstīt! Mēdz teikt, ka viss atkarīgs no attieksmes. Varbūt pat no humora sajūtas viss ir atkarīgs, no indivīda iekšējās formācijas.
Ko tas nozīmē – būt pozitīvam? Būt labam? Būt pareizam? Atbilst noteikumiem, uzvedības normām, iekļauties sabiedrībā? Nemelot? Pārfrāzējot kāda politiķa teikto frāzi “Nu kā var nesolīt!”, gribas sacīt: “Nu, kā var nemelot!”
Melo visi visiem. Tāpēc dzīve ir vienu vienīgu vilšanos ķēde. To var attiecināt arī uz lielo un mazo politiku. Nezinu gan, vai aboslūts pozitīvisms liecina par gudrību. Nezinu arī, vai gurdība var būt naidu nesoša. Varbūt drīzāk neitrāla.
Tātad, kur tu esi, lēnprātīgais, gudrais un tieši tāpēc pozitīvais tēls? Publika gaida.
