Turpinās no 24.janvāra. Kamēr Ausma, miega zāļu tabletes sadzērusies, vai divpadsmit stundas krāca savā kaktiņā, Ausma bija aizdomājusies ne pa jokam.
Turpinās no 24.janvāra.
Kamēr Ausma, miega zāļu tabletes sadzērusies, vai divpadsmit stundas krāca savā kaktiņā, Ausma bija aizdomājusies ne pa jokam. Laikam jau viss sākās ar kādu sapni: viņa bija kaut kur ļoti tālu savā pagātnē, bija atkal bērns un gāja it kā skolā.
Tā nebija tāda skola, kādu Vilma apmeklēja, bet likās daudz senāka, tādā varēja būt mācījusies viņas māte vai varbūt vecāmāte? Telpa bija patumša, drēgna. Vājā skalu gaisma neļāva saskatīt neko sīkāk. Cilvēku apveidi saplūda ar krēslaino telpu. Skolotājs, vīrs ar garu bārdu un veclaicīgi ģērbies, izsauca viņu – Vilmu – klases priekšā un dobjā balsī uzdeva jautājumu: “Saki, Vilma, kā radusies pasaule?” Tas bija mistiskas pilns sapnis. Likās, ka viņa būt laika mašīnā aiznesta tālu pagātnē. Kādu brīdi viņa nejuta savu ķermeni, tad it kā lidoja atpakaļ no nekurienes uz zemi, un uzdotais jautājums palika neatbildēts. Pamostoties savā gultā, realitāte atgriezās lēni. Varbūt tā ir, kad cilvēks mirst? Nekādas sliktas pašsajūtas gan nebija, tikai skolotāja sapnī uzdotais jautājums nedeva mieru. Nekad agrāk tas viņu nebija nodarbinājis tādā mērā, lai aizrautos ar domām un fantāzijām. Nu viņa pārskatīja arī dažas reliģiska satura grāmatiņas. Taču tur nebija tāds izskaidrojums, kas Vilmu apmierinātu. Interesanti ko par to domā mazdēls? Kad Sandra un mazdēls atkal bija atbraukuši ciemos, Vilma pavaicāja, ko mazdēls domā un ko tagad skolā par to pasaules radīšanu māca. Varis aizdomīgi paskatījās un noteica: “Jāpaskatās internetā. Tur ir viss, gan jau arī par to pasaules radīšanu būs. Kam tas tev? Tu taču arī drīz varēsi ieiet internetā, viņš teica tieši “ieiet internetā”, un visu izpētīt. Tad tu grāmatas arī vairs lasīt negribēsi. Tu nu gan esi baigi forša. Kas to varēja padomāt?”
“Man uzmācās tāda doma par to pasaules radīšanu. Tāpat vien…gribētu zināt, ko tagad par to domā? Agrāk jau bija savi uzskati, ko varēja lasīt Bībelē. Tu nemaz nezini, kas ir Bībele.”
“Esmu redzējis Fundamentālajā bibliotēkā retumu nodaļā, kad bijām ekskursijā. Tur bija daudz retumu, bet Bībele mani toreiz maz interesēja… es arī tikai aci uzmetu. Liela un bieza grāmata vecajā drukā. Taču es domāju, ka zinātniskais pasaules uzskats ir pareizāks.”
Nu, re, pat mazdēls sācis ar viņu runāt ne kā ar vecu cilvēku, bet par datoriem!
Kad Vilma iepazinās ar datora darbības principiem, pār viņu nāca apskaidrība, ka Dievs, iespējams, radījis sešās dienās pasauli ar radības kroni – cilvēku – un licis pamatus arī pasaules datorizācijas idejai, dodot cilvēkam uzdevumu tikt pašam, laikam ritot, līdz šai racionālajai mantai – datoram jeb kompjūteram. Pagājuši miljoniem gadu, datorizācija pārņēmusi visu pasauli, bet Radītājs taču to paredzēja un ieprogrammēja. Viņam varbūt dators bijis tikpat sen, cik veca pasaule. Vai tas nav ģeniāli? Tikai ar gudrām ierīcēm var uzskaitīt, vadīt, pārredzēt, kontrolēt, pieļaut mazas nejaušības un pilnveidot likumsakarības. Galu galā var arī kļūdīties, nožēlot neveiksmes un pieļaut jaunas. Kad Vilma bija vēl bērns, vecāmāte reizēm bija teikusi, ka Visaugstākais visu redz, dzird, vada un no viņa taisnīgā soda nav iespējams izvairīties, pie tam cilvēkus viņa grēki piemeklējot vai līdz septītajai paaudzei. Vecmammām toreiz bībelstāstiem ticēja, un bijusi īpaši vieda. Vilma aizvien biežāk domāja: vai arī viņa nebija ko no vecmammas mantojusi, un tagad, atrodoties aprūpes namā, izprot citādi pasaules lietu kārtību un varbūt redz arī likteņa lemto? Ir taču ģimenes, kurās viena nelaime, liekas, seko aiz otras, bēdas krājas uz bēdām, un tad ļaudis runā, ka tas esot par iepriekšējo paaudžu grēkiem. Baisi pat padomāt: vecvecvecvectēvs simtiem gadu atpakaļ nogrēkojās un pārkāpa Dieva likumus un izrādījies, ka nākamajām paaudzēm par to jācieš un grēki jāizpērk. Cilvēkam vajag ticību, ka tiek apsargāts, ka kāds augstāks spēks gādā par viņu, un zināms, ka tas ir eņģelis. Nojaušams, ka šis sargeņģelis, ko iegūstot katrs kristīts cilvēks, var nogurt, un tad arī, iespējams, notiek trakas lietas: nosperot pērkons, apgāžoties spēkrati, uzkrītot koki, un puns pierē ir tas mazākais sods. Ir taču tā, ka cilvēkam liekas, ka viņa sargeņģelis ir aizgājis tik pat kā atvaļinājumā vai varbūt tikai novērsis savu skatu no apsargājamā…
Par savu prātošanu Vilma reizēm pasmējās, dalījās savās domās ar Ausmu, taču viņa nebija no mistisko, Vilmas apsēsto ideju atbalstītājām. Draudzeni interesēja citas vienkāršākas – lietas. “Vecums tiešām nenāk viens… tad pansionātā suns, tad pasaules radīšanas idejas, visādi datori! Vai tu nejūc prātā?” viņa atrūca, un Vilma vairs Ausmai neuzbāzās.
Par tādiem vārdiem viņa apvainojās un savas domas par pasaules lietu kārtību turpmāk centās paturēt pie sevis – nu nebija viņa līdz šim draudzeni tik tuvu iepazinusi, un uzskati par daudzām lietām viņām bija atšķirīgi. Tikai tagad, kad diendienā nācās vienai gar otru burzīties, Vilma aptvēra, cik dažādas viņas bija, cik dažādi ir pansionātā sapulcētie cilvēki. Daudzus interesēja tikai sīkas tenkas, vietējās sensācijas, personāla dzīve, kamēr Vilma mācījās “dresēt internetu” un viņas domas klaiņoja tālu. Datorskolotāja Vizma ierādīja, kā iestāties “draugos” un Vilma nolēma tieši šādā modernā ceļā kontaktēties vispirms ar mazbērniem, tad ar citiem savām interesēm atbilstošiem cilvēkiem, kas domāja tāpat kā viņa augstākās sfērās. Dzīve likās kļuvusi pilnīgi citāda. Citas domas, citas aizraušanās! Vizmai bija milzīga pacietība skaidrot vai desmit reižu nesaprotamo, uzlielīt par apgūto, un Vilma centās no sirds. Viņa kļuva par programmas “Izglītība mūža garumā” dalībnieci. Kad Vilma pirmo reizi ieraudzīja datorklasē jaunās programmas saturu izsakošu plakātu, viņa smējās no sirds: plakātā bija uzzīmēta veca pelēka, sūnām apaugusi sēta, kurā likās spītīgi ieķēries jauns veselīgs un zaļš zars. Tā mākslinieks bija iedomājies izglītības mūža garumā. Tā, ieķērusies visā jaunajā, jutās arī Vilma. Viņa tagad likās galvastiesu pārāka par citiem, un skauģu iesauka vai personāla uzruna “Vilmas kundze” viņu tikai pagodināja, kamēr Ausma tanī droši vien saklausīja ironijas piedevu. Pelēkā ikdiena ar mazajām problēmām nodarbināja tikai Ausmu, kurai patika večiņas loma. Savukārt Vilma vecumu necieta ne acu galā. Reizēm Poģa mitrais purns, piešauts pie saimnieces vaiga, un mazās spožās suņa acis liekas pārmetuma pilnas, jo mazāka vērība tiek piegriezta ikdienai un četrkājainajam draugam. Dažreiz Vilma domāja, ka suns tiešām jāatdod Varim, jo lopiņam viņa cienījamajā vecumā laikam jau bija grūti pierast pie lielajām pārmaiņām. Tomēr suns palika pansionātā, kā bija izlemts agrāk, un, dabūjis siltu būdu, likās samierinājies ar jauno dzīvi. Vēl vairāk: atlaists no ķēdes, Poģis dažreiz palavījās zem Vilmas gultas, un arī personālam tādas suņa vaļības nebija noslēpums. Ausma reiz mēģināja pasūdzēties aprūpētājai, ka Poģis pametis savu suņa vietu un apmeties cilvēkiem paredzētajā miteklī, taču gaidītā reakcija no personāla puses nesekoja. Aprūpētāja Inga bāriena vietā, ko visdrīzāk gaidīja Ausma, noglāstīja suņa muguru un viņu pat nedzina ārā! Vēl vairāk: Inga vakarā palīdzēja Vilmai suni izmazgāt un atļāva uz nakti šim, Ausmasprāt, plušķim palikt istabiņā. Tas nu Ausmai likās par daudz, un otrā dienā viņa solījās doties pie pansionāta direktora sūdzēties. Tomēr direktors laikam arī bija dzīvnieku draugs, un nekādas sankcijas nesekoja. Ko viņš sūdzmanei teica, Vilma neuzzināja, toties vēl vairāk saasinājās abu astotās istabiņās iemītnieču attiecības. Kopā dzīvošana ne tuvu nebija tik ideāla, kā sākumā bija licies. Abas istabiņas iemītnieces bija gandrīz kara stāvoklī. Kamēr Vilmu uzrunāja par kundzi un visādi izrādīja cieņu, Ausma bija parasta nama iemītniece, kādu te netrūka. Kādu vakaru, kad Vilma atkal veda pastaigā savu Poģi, Ausma bija pārcēlusies uz citu istabiņu. Tā kā tukšas vietas nemēdz ilgi stāvēt, tas nozīmēja, ka gaidāma jauna, Vilmai nepazīstama istabas biedrene.
Likums ir likums…
Pāris nedēļas Vilma istabā dzīvoja viena, un tas likās jauki: atkal klusums, miers un pilnīga neatkarība. Īslaicīga vientulība likās tik patīkama pēc burzīšanās bijušās draudzenes sabiedrībā. Vai Vilma skuma pēc savām “Skujiņām”? Gan jā, gan nē! Nogriezts, ir nogriezts! Sandra bija nokārtojusi tikai zemes pārdošanas lietas, un naudas kādam laikam pietika. Varbūt viņa cerēja, ka māte ies atpakaļ uz savu meža māju vismaz pa vasaru. Tomēr Vilmai vairs negribējās uzņemties tās klapatas, ko bija piedzīvojusi vecajā dzīvē. “Skujiņas” bija tikai kā jaukas atmiņas…Tagad māca citas bažas, kādu cilvēku ieliks viņas istabiņā: patīkamu un saticīgu vai kašķi un nemiera cēlāju. Protams, pansionāta vadība zina, ka jābūt zināmai rakstura un interešu saderībai. Pagaidām Vilma ir viena. Ausmas gulta tukša, un neviens pa nakti ar savu krākšanu netraucē.
Kādu dienu, kad ciemos atbrauca Sandra, Vilma nojauta, ka meitai uz sirds ir kāda smaga nasta, ar ko viņa grib dalīties. Meita sākumā runāja šķietamus niekus, nebija nemaz priecīga un, beidzot, kad jau vai stundu abas bija kūlušas tukšus salmus, ieteicās:
“Es uzzināju, ka tēvs ir galīgi švaks un ielikts slimnīcā. Zini, viņam ļoti nopietni ar asinsriti. Mani sameklēja sociālā darbiniece, jo esmu juridiski par tēvu atbildīga, un nu esmu fakta priekšā. Kaut viņš par mums labu laiku nav licies ne zinis, tēvs esot tēvs, par kuru vecumdienās jāgādā bērniem un mazbērniem. Likums ir likums.”
Vilma no tādas ziņas pirmajā brīdī ir kā valodu zaudējusi: par Kārli tik ilgi neko ne dzirdējusi, ne arī interesējusies. Domas par bijušā vīra nodarījumu pagātnē vairs sen nekremta, domās Kārli arī nebija pieminējusi, ne arī sapņos redzējusi, tomēr Sandras ziņa viņu satrauca. Lai nu kā, bet Kārlis daļu sava spēka bija ielicis arī viņu kopīgās mājas būvē, kamēr bija kopdzīve. Neko jau sev vien nesarausa, Sandru mīlēja. Nebūtu tā cita, tā brūte tik traki uzmākusies, varbūt…
“Vai viņam ir kāda pajumte, arī interesējos. Tikai tagad uzzināju, ka viņam liels dzīvokļa parāds un palicis viens kā pirksts. Bijusī draudzene mirusi,” tā Sandra. “Nezinu, ko darīt un ko domāt. Paslepus no tevis es vairākas reizes tiku tēvu apmeklējusi, bet, redzot, ka viņš palaidies dzeršanā un nolaidies, vairs neko daudz par viņu nelikos… Un nu tagad – bāc! Te jūsu tēvs! Apgādājiet un rūpējieties, kā noteikts likuma pantā! Traks var palikt! Monika arī ne dzīvotāja, ne mirēja. Esam nomocījušies. Alnis jau domāja, ka tiešām jāliek pansionātā, Anita no Anglijas regulāri sūtīšot naudu, un nu vēl mans tēvs… Neredzu nekādu izeju! Tu par sevis aprūpēšanu tiec ar finansēm galā pati, bet tēvs ir plikāks par baznīcas žurku. Maza pensija, nekādu īpašumu, tikai es tā viņa lielākā manta… Ko lai dara? No manis var piedzīt tiesas ceļā visus izdevumus gan par slimnīcu, gan dzīvokļa parādu. Tādi ir likumi. Alnis arī šokā. Neredzam nekādu risinājumu.”
Vilma nav vēl teikusi ne vārda, un pauze ieilgst. Ar veselo saprātu ir skaidrs, ka Sandra ir juridiski atbildīga, kamēr viņa ir tikai bijusī sen jau šķirtā sieva, un tikai sirdsapziņa varētu ierunāties.
“Ak tu vecais plenci un nelieti! Kur tu biji, kad tev labi gāja? Kur tu izšķiedi savas labās dienas un spēkus, kad es viena pūlējos, Sandru skoloju, visu viena?…”
Vilma kā pie sevis runā: “Vai tu par mani liktos zinis, ja man tā būtu? Visdrīzāk gan nē! No šķirtajiem nekas nepienākas. Kopmanta nav uzskaitīta. Šito klapatu neviens nevarēja paredzēt. Necerēju pat ne debesu valstībā viņu vēl satikt. Tomēr es zinu izeju. Manas domas ir trakas, bet, lai tēvu, kad izrakstīs no slimnīcas, ved šurp! Dievs viņu ir diezgan bargi sodījis. Vai nu mums būtu no viņa pavisam jānovēršas, ja palicis likteņa varā?”
Tālāk viņas jau runā par to, kā rīkoties. Sandra liekas tik priecīga, it kā tēvs atgrieztos ģimenes klēpī.
,,Vai tad tu, mammu, domā, ka viņu varētu likt te pie tevis kā laulāto draugu”? tā Sandra.
,,Viņš taču man seksu savas vājās veselības dēļ, ceru, nepiedāvās, un laulības apliecību arī nezin vai te prasa. Paliku taču viņa uzvārdā. Ej pie direktora un saki, ka māte dzīvos vienā istabā ar vīru – tavu tēvu! Slēdz līgumu un lieta darīta. Teikšu visiem, kas prasīs, ka ir mans pielaulātais. Domāju, ka pansionāts ir pilns kā murds. Vēl vakar māsiņa runāja, ka viss pilns un nav kur pat adatai nokrist. Kā es tikšu ar to Kārli galā, tad jau manīs. Esmu tik aizņemta ar datorkursiem, suni un sāku vēl arī dziedāt ansamblī, tā kā man pie viņa sāniem nebūs visu dienu laiks sēdēt. Te ir personāls un sava kārtība, es par aukli neņemos palikt. Interesanti gan, ko viņš par tādu dzīves pagriezienu teiks? Interesanti, interesanti! Ak, tu vecais sakārni! Cilvēks gan domā, bet dara Dievs! Pārdosim Skujiņas un tērēsim nost! Abi cēlām, abi notērēsim, ja tev nekas nav pretī.”
,,Kas man var būt pretī, ja vienalga par tēvu jāmaksā. Cik tu, mammīt, esi saprātīga un labi, ka spēj aizmirst visus viņa pārdarījumus. Man kā akmens no sirds ir novēlies.”
,,Varēsim vēl pirms miršanas izrunāties, izskaidroties un katrs savus grēkus nožēlot. Saki nu, ka Dieva nav!” Vilmas ir izlēmusi un tālākais, jau kā saka – ir tikai detaļas.
Kad Sandra ir jau projām, Vilma vēlreiz visu pārdomā un nolemj, ka tas ir tomēr Dieva pirksts un ar satraukumu gaida tālāko notikumu gaitu.
Jau otrā dienā dežūrējošā māsiņa paziņo, ka jaunais istabiņas iemītnieks, viņas vīriņš būšot jau šodien no slimnīcas klāt un apsveic Vilmu ar vīra atveseļošanos. Kur Kārlis līdz šim bijis, viņa neprasa, un uz šo jautājumu Vilma gan uzreiz nespētu sakarīgi atbildēt. Tiešām melus izgudrot nebūtu viegli, visdrīzāk jau teiktu, ka vecītis bijis visu laiku slimnīcā, kā tas arī bija. Kaut nu tikai Ausma nesāktu ausis spicēt! Viņa taču zina visu patiesību. Ausma uzzinās, ka Kārlis ielikts viņas bijušajā vietā, sieviešu istabā un sāks izplatīt tenkas. Kādas tenkas! Viņa zina patiesību, ka tas ir šķirtenis, ne vīrs. Lai nebūtu jāatceras, kas samelots, labāk jau ir stāstīt patiesību, bet vai tas Vilmai izdosies, to nevar paredzēt. Meliem ne tikai bērnībā ir īsas kājas. Vecumā, kad atmiņa klibo, meli ir vēl stulbāki, bet ko vairs darīt, ja kauliņi ir mesti. Lai nebūtu jāsatiek Kārlis uzreiz pie iestāšanās pansionātā, Vilma nolemj aiziet savās ikdienas darīšanās: pastaigas ar suni ilgst tik ilgi, ka Poģis ar savu suņa saprašanu laikam nojauš, ka ilgā pastaiga nav bez iemesla. Ko suns? Ne viņš Kārli zina, ne saticis. Redzēs, kā uz jauno istabas iemītnieku reaģēs? Būs abi jāiepazīstina, jo nav nevienas dienas, kad Poģis netiktu savas saimnieces istabā paviesojies. Vilma dažādi velk laiku: izstaigā ar ūdens kannu pa divi lāgi Svētavotu, pienesot garšīgo ūdeni arī citiem, kas nespēj aizstaigāt. Ūdens ņemšana no avotiņa ir vesels rituāls: vienmēr apsveicināšanās ar avotiņa saimniekiem, uz kuru zemes veselības avots atrodas, parunāšanās un labas veselības vēlējumi. Reizēm, sekojot senai tradīcijai, Vilma iemet pa sīknaudas monētai avotiņā un tic, ka tas palīdz tikt vaļā no dažādām ķibelēm. Arī šoreiz. Svētavots ir aprakstīts arī vēsturiskajās teikās, un ap to notikuši dažādi labi un ne tik labi notikumi. Te viesojušies ievērojami Latvijas cilvēki un avotiņš bijis daudzu notikumu centrs. Avots no laika gala ir iecienīts un apmeklēts. Pat rajona sporta komanda te ņem dzeršanai ūdeni, ticot, ka tas palīdz sasniegt panākumus arī sportā.
Kad Vilma ap pusdienlaiku ierodas pansionātā, sirds neganti sitas, verot savas istabas durvis: kaut tik nu Kārlis jau būtu pie vietas! Sandra taču tēvam paskaidroja uz kurieni ved un kur iemitinās. Labāk ir uzrunāt istabā esošo mītnieku, nekā pār slieksni sagaidīt kā saimniecei jauniņo!
Tiešām, Kārlis ir klāt! Viņa to atpazīst uzreiz, kaut kur tas laiks, kopš nav tikušies. Viņš guļ uz sienas pusi pagriezies. Matu rota vēl itin kupla, tikai sirmums gan izkrāsojis deniņus kā ar baltu ūdens krāsu…Laikam noguris no ceļa un piemidzis. Lai atpūšas! Vilma klusiņām aiziet uz ēdamistabu, kur viņai sava vietiņa pie četrvietīga galdiņa. Ja Kārlis ir nestaigājošs, viņam ēdienu nesīs uz istabu, lai pamostas, paēd, un tad satiksies, reiz tā ir izlemts.
Galda kaimiņienes kā parasti pie pusdienām pļāpā par ikdienas notikumiem un ir arī uzzinājušas, ka Vilmai atvests no slimnīcas vīrs, un nu visas metas no Vilmas uzzināt, kas un kā. Tas nu ir tas grūtākais, uz ko Vilma nebija tik drīz gatavojusies, bet kad jau, tad…,,Ilgi slimoja, domāju noliks karoti, bet izķepurojās un meita atveda. Dzīvosim kopā, līdz nāve mūs šķirs”. Vilma ticami samelo un cenšas ātrāk papusdienot, aizbildinoties, ka steidzas. Ausmu nekur neredz, un paldies Dievam! Tā klaču pastala vēl laikam neko nezina.
,,Kas būs, tas būs! Kam jānotiek, notiksies!” un Vilma ver savas istabas durvis. ,,Ko teikt, ko runāt, lai Dievs nāk palīgā!”
Kārlim laikam ir slikta redze vai varbūt viņa ir tik izmainījusies, ka uzreiz nav atpazīstama? Kārlis pamet tikai aci un ienācējas pusi un turpina ēst atnestās pusdienas, it kā viņu neredzētu. Vilmu kāds nepārvarams spēks pēkšņi atrauj istabas sliekšņa āra pusē, noklaudz durvis, un viņa atkal ir koridorā. Nu nav viņa gatava runāt, un liekas nav piemērotākais brīdis sarunai, kad cilvēks strādā ar karoti rokā.
,,Ko viņa sev ir sagādājusi! Kāpēc pieņēmusi tādu lēmumu? Vai savas vieglās dienas pansionātā viņa nav samainījusi ar gatavo elli, kas varētu iznākt no tādas kopā dzīvošanas ar cilvēku, kas brieduma gados pametis viņu kopīgās dzīves kuģi kā pēdējais lupata? Vai izdosies izlīdzināt pārdarījumus un veidot gludu atlikušās kopdzīves ceļu?”
Tikšanās nebūs nekāda mīlas seriāla cienīga, kā laulātie apkampdamies spēlē visās tanīs ziepju operās, ko arī pansionātā daudzi skatās no rīta līdz vakaram. Te nu ir sava Vilmas ziepju opera.
Turpmāk – vēl
