Gulbenes rajona prokuratūras virsprokurors Aivars Circens uzskata, ka joprojām nav ticamu ziņu par 1991.gada janvāra barikāžu dalībnieku skaitu, kas tajās dienās no visas Latvijas uz Rīgu devās aizstāvēt savu valsti.
“Dzirdēju daudzinām skaitli 16 511. It kā tik cilvēku atradušies uz barikādēm. Tajā skaitā arī es esmu? Neesmu? Neviens man to nav jautājis. Tātad es neesmu starp tiem. Uz kāda pamata varēja noteikt tik konkrētu skaitli. Man nav barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Tā neko nemaina. Piemiņa ir manī. Un atmiņas man ir, ko pastāstīt bērniem un mazbērniem,” saka A.Circens.
Viņš stāsta, ka janvāra barikādēs Rīgā piedalījās, būdams Bauskas 1.vidusskolas direktora vietnieks.
“Es tolaik strādāju Bauskā un uz janvāra barikādēm braucu kopā ar Bauskas 1.vidusskolas skolotāju kolektīvu. Kā noprotu, tur bija saskaņoti laiki, cik ilgi un kur mūsu grupai ir jādežurē. No rīta agrumā izbraucām uz Rīgu un tur pavadījām diennakti televīzijas torņa tuvumā. Vairs nepateikšu konkrētu datumu. Liekas, tās bija barikāžu laika pašas beigas. Mēs piesedzām vienu krastu. Mēs, četri cilvēki no Bauskas, dežurējām. Bija ugunskurs. Karsta tēja. Laiks bija pavēss. Muzikanti spēlēja, uzturēja cilvēkos možu garastāvokli. Naktī tur sabijām līdz pulksten četriem rītā,” atceras A.Circens.
Viņam palicis atmiņā, kā vienu brīdi helikopteri lidinājušies virs Salu tilta. Pārkļūšanu pāri tiltam aizšķērsojuši bruņu transportieri. Tad sajūta bijusi draņķīga.
“Mēs televīzijas torni bijām apjozuši. Bet ko mēs varētu izdarīt, ja armijas desants ieņemtu torni? Taču jutāmies vienoti. Cilvēku bija daudz. Kad jūti otra cilvēka plecu, tas bailes mazina. Noteikti centrā, Doma laukumā, kur blakus ārdījās omonieši, noteikti sajūtas bija vēl dramatiskākas. Un tad vienā brīdī armijas tehnika pazuda un bija prom, laikam devās uz savu bāzi,” klāsta A.Circens.
“Toreiz Rīgā barikāžu laikā bija pārstāvēti visi Latvijas reģioni, droši vien arī katra latviešu ģimene. Tā bija pati par sevi pašsaprotama lieta, ar ko neviens nelielījās,” saka A.Circens.
