Dainuvītes Putniņas vadītajos četros kolektīvos uz mēģinājumiem pulcējas 80 dejotāji.
Dainuvītes Putniņas vadītajos četros kolektīvos uz mēģinājumiem pulcējas 80 dejotāji
Šovakar Gulbenes kultūras centra lielajā zālē dejotāju, draugu un paziņu lokā ilggadējā deju pedagoģe Dainuvīte Putniņa atritinās dejas jostu, kurā ierakstīti viņas 70 mūža un 45 darba gadi. Viņa atkal izdzīvos šos gadus, kas steigā un ikdienas aizņemtībā aiztraukušies kā viena diena. Jubilāre klusībā centīsies slāpēt uzmācīgo miklumu acīs, lūpām liks uzziedēt smaidos, bet rokas pastiepsies pretim ziediem.
Jubilāre sevi dēvē par Kalnienas meiteni, kur 1938.gada 28.janvārī viņa piedzimusi strādīgu zemnieku ģimenē, iegūstot ne tikai vecākās māsas titulu starp divām jaunākām māsām un brāli, bet iepazīstot arī dzīves pieticību. Viņa pirmā mērojusi septiņus kilometrus garo ceļu uz Kalnienas pamatskolu, lai pēc tās beigšanas turpinātu mācības Litenes vidusskolā. Dainuvīte atceras, kā bērnībā bieži vien sniegusi mājiniekiem priekšnesumus, jo ļoti paticis dejot jau skolas laikā. Aizrautīgi viņa pārlapojusi grāmatas, kuru ilustrācijas stāstījušas par dejotājiem.
Pēc skolas beigšanas, lai atvairītu skopo rocību, Dainuvīte piekritusi būt par Vecgulbenes tautas nama vadītāju, paralēli darbam apmeklējot dažādus kursus, toreiz pati vēl īsti neapjauzdama, ka vieni būs tie, kas uz mūžu saistīs viņas dzīvi ar deju, piešķirot drosmi 1964.gadā uzņemties sava pirmā jauniešu deju kolektīva vadību.
Dainuvīte nekad nav pazinusi paviršu attieksmi pret to, ko dara, visam piegājusi ar lielu atbildību, to papildinot ar nesavtīgu cilvēku un dejas mīlestību.
Es nespēju bez Lizuma
Jau 31 gadu viņa mēro ceļu no Gulbenes uz Lizumu, kur šobrīd vada vidējās paaudzes deju kolektīvu “Untums”. Iespējams, ka tas ir cilvēcisks untums, kas pa šiem gadiem licis iemīlēt lizumniešus, tāpēc viņa joko, ka diezin vai atradīšoties otrs tik dulni uzticīgs cilvēks. Lizumnieši pratuši to novērtēt, sarīkojot Dainuvītei pagājušajā sestdienā veltītu pasākumu “Nav tādas vietas kā tālienes”. Jubilāre nespēj valdīt emocijas, to atceroties.
“Viņi zināja, ka man ārkārtīgi patīk akordeons un pagājušās sestdienas vakarā Limbažu mūzikas skolas akordeonisti man dāvināja pusstundu ilgu koncertu. “Untuma” dejotāji bija iemācījušies speciāli man veltītu deju “Jādzīvo, lai būtu prieks!” un pat uzdāvināja divriteni ar novēlējumu, lai es neiesūnotu,” smejas Dainuvīte. Ik vakaru, verot sava mājokļa durvis, viņa ieelpo no sirds dāvināto ziedu burvīgo smaržu. Tā būs arī šovakar.
Iziet caur manu sirdi
Strādājot ar dejotājiem, Dainuvīte vēlas sajust katra cilvēka attieksmi citam pret citu, pret katru kustību un soli. Ja šīs attieksmes nav, arī kolektīvam nav nākotnes.
“Četros kolektīvos uz mēģinājumiem pulcējas 80 dejotāji. Katrs no viņiem ir individualitāte, katram vajadzīga sava pieeja un sapratne, bet viņi visi “iziet” caur manu sirdi. Citādāk nevar būt. Es viņus visus ļoti cienu un augstu vērtēju. Ne vienmēr mēģinājumos viss rit gludi, bet tad, kad veiksmīgi nodejots kārtējais koncerts vai skate, redzot, kā priekā mirdz dejotāju acis, saprotu, cik bijušas vērtas garās mēģinājumu stundas. Šajos mirkļos mēs visi kopā gūstam kopīgu gandarījumu, kļūstam tuvi cits citam kā viena ģimene.” Jubilāre neizvirzot dejotājiem pārāk augstas prasības, saprotot, ka viņi uz mēģinājumiem nāk pēc garas darbdienas, brauc pat no Rīgas, ierodas pēc naktsmaiņas. “Kad cilvēks atnāk uz mēģinājumu, uzreiz redzu, kas viņu nomāc, par ko viņš ir norūpējies, ja vien ir manos spēkos, cenšos palīdzēt.
“Es visus dejotājus cienu un augstu vērtēju.”
Man ir mīļi visi kolektīvi un dejotāji. Varbūt tāpēc kolektīvos gandrīz nepastāv dejotāju maiņa.”
Ar laimes vērdiņu azotē
Ja Dainuvītes plaukstā kāds ieliktu laimes vērdiņu, uz tā noteikti būtu attēlots dejotāju pāris, jo 132 sezonas viņa neatlaidīgi spodrinājusi šo laimes un panākumu naudas gabaliņu. Kas zina, varbūt tieši tāpēc senioru deju grupa, kas maijā svinēs piecu gadu jubileju, izraudzījās nosaukumu “Vērdiņš”.
“Cilvēki, kuri vienreiz pasnieguši dejai roku, bieži vien to dara arī otrreiz. Tieši tā bija ar “Vērdiņa” dejotājiem, kuri atnāca pie manis un ierosināja izveidot senioru deju kopu. Šodien raugos viņos un priecājos, cik daudz viņos mājo enerģijas un dzīvesprieka. Lepojos, ka “Vērdiņš” ir starp 44 senioru deju kolektīviem Latvijā, kas paspējis valsts skatēs gūt godalgotas vietas. Šovasar viņi piedalīsies savos pirmajos deju svētkos, kur Doma laukumā dejos kopā ar labākajiem kolektīviem.” Ar mīlestību Dainuvīte runā arī par vidējās paaudzes deju kopu “Apinītis”, kuram šī ir 17.sezona, un “Abi labi”. “Apinīša” dejotājus vadītāja liek par paraugu citiem, jo mēģinājumu kavēšana viņiem esot sveša, bet Rankas pagasta pašvaldības vadītāju Jāni Antaņeviču par ieinteresētību kolektīva pastāvēšanā. “Reizēm, kad esmu nogurusi un neapmierināta ar mēģinājumos paveikto, sev saku, ka strādāšu tikai ar senioru kolektīvu, bet nogurums pāriet un atkal esmu gatava strādāt. Vienīgais, no kā esmu atteikusies – vadīt bērnu deju kolektīvus. Viņiem šodien ir citas intereses, nevis tautiskās dejas.”
Vienmēr ārkārtīgi uztraucos
Darbs ar kolektīvu Dainuvītei neaprobežojas tikai ar dejas iestudēšanu. Pirms tam viņa mājās rūpīgi studē dejas zīmējumu, izraugās muzikālo pavadījumu, izvērtē, vai konkrētās dejas apguve kolektīvam būs pa spēkam.
“Nav nozīmes mācīties deju, ko izdejot spēj divi trīs pāri. Vados pēc principa, ka labāk apgūt vieglāku deju repertuāru tā, lai tam ir kvalitatīvs izpildījums, nevis otrādi. Dejotājiem nevar likt mocīties, jo mokas rada nepatiku,” spriež jubilāre. Viņa neslēpj, ka pirms katras kolektīva uzstāšanās jūtas ārkārtīgi uztraukusies. Tā ir atbildība par savu darbu, dejotājiem un skatītājiem. Arī vērojot citu kolektīvu uzstāšanās, Dainuvīte vienmēr sajūtot sevī mieles un mazvērtību, sak, cik viņi labi dejo! “Saprotu, tā nav labi domāt, bet no salīdzināšanas laikam neiztiek neviens vadītājs.” Ir brīži, kad Dainuvīte ļaujas pārdomām meklējot atbildi jautājumam, kas ir tas spēks, kas tā sasaistījis ar deju. 45 gadus šim jautājumam ir bijusi tikai viena atbilde: “Man ir vajadzīgi cilvēki apkārt, es bez viņiem nevaru. Viņiem visiem es apsolu, ka šovasar uz Dziesmu un deju svētkiem aizvedīšu visus četrus kolektīvus. Viņi ir to pelnījuši, jo ir manas dzīves piepildījums.
***
Fakti
Visilgāk – 17 sezonas – vada Gulbenes kultūras centra vidējās paaudzes deju kopu “Apinītis”.
14.sezonu strādā ar Lizuma kultūras nama vidējās paaudzes deju kopu “Untums”.
5.sezonu vada Gulbenes kultūras centra senioru deju kopu “Vērdiņš”.
3.sezona rit darbā ar Rankas kultūras nama vidējās paaudzes deju kopu “Abi labi”.
Ir vadījusi jauniešu deju kolektīvus Lizuma kultūras namā, Stradu pagastā, Staru kultūras namā, Gulbenes Bērnu un jauniešu centrā, Gulbenes kultūras centrā, Beļavas pagasta Lazdukalna tautas namā, “Lauktehnikā”, Galgauskas tautas namā. Strādājusi ar Gulbenes astoņgadīgās, Bērzu pamatskolas, Lizuma un Lejasciema vidusskolas dejotājiem, kā arī ar Stradu vidējās paaudzes deju kolektīvu.
Kopumā nostrādātas 132 sezonas. Šobrīd strādā ar 80 dejotājiem.
Šogad Dziesmu un deju svētkos piedalīsies 14.reizi.
