Laikam mūsu dzīvē tā ir iekārtots, ka kaut ko labu, kas tev ir blakus, ikdienā nepamani. Ir patiesība, ka kultūras dzīve mūsdienās Gulbenē sit augstu vilni.
Laikam mūsu dzīvē tā ir iekārtots, ka kaut ko labu, kas tev ir blakus, ikdienā nepamani. Ir patiesība, ka kultūras dzīve mūsdienās Gulbenē sit augstu vilni.
Kultūras centrā darbojas kori, deju kolektīvi, pūtēju orķestris un vairāki bērnu kolektīvi. Gulbenei labu slavu nes arī Tautas teātris. Pie tā visa esam jau pieraduši un sakām – nu tā tam ir jābūt! Bet tajā pašā laikā vienu kolektīvu, kurš arī ir daļa no kultūras dzīves, esam piemirsuši. Tas ir vīru vokālais ansamblis “Namejs”, kurš Gulbenē dzied jau desmito gadu. Kolektīvs katram gadam gatavo jaunu programmu. Izbraukumos ārpus Gulbenes dziesmās cildina savu pilsētu.
Vīri ir no sirds apbēdināti, ja uz koncertu, kur skan vīru balsis, zālē sēž ne vairāk kā 50 klausītāju. Te nu reizēm jautājam paši sev, vai Gulbenei esam vajadzīgi? Ja nē, dziedāsim Alūksnes, Madonas, Valmieras, Cēsu un Latgales pusē. Tur mūs joprojām gaida.
Vēl nesen ansambļa vīri Ziemassvētkus sagaidīja Lubānā. Madonas rajona laikrakstā “Stars” uzzinājām, ko par mūsu dziesmām saka lubānieši.
Par ļoti elegantu un saviļņojošu priekšnesumu izvērtās Gulbenes vīru vokālā ansambļa “Namejs” uzstāšanās. Tika dziedātas Ziemassvētku, dažādas sadzīviskas dziesmas. Jāteic, ka vīru varenās balsis spēja izvilināt klausītāju acīs asaras. Mūsdienās tik skaitliski lieli vīru kolektīvi ir retums, tāpēc lubāniešiem bija prieks un gods uzņemt tik staltus un skanīgus vīrus.
Ir patīkami dzirdēt, ja par Gulbenes kultūras centra vīru vokālo ansambli “Namejs” dziedāšanu labu saka mūsu kaimiņi – lubānieši. Līdzīgi par mums saka arī citās pilsētās un rajonos. Tātad, ja mēs neesam vajadzīgi gulbeniešiem, dziedāsim citos novados.
