Noklausījos es mūsu daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpā skolas bērnu sarunu. Meiča, kurai gadu 13, sūkstījās draugiem, ka viņai dikti slāpstot, jo šorīt esot “amfiku” (amfetamīnu) paņēmusi un vēl “zāli” (marihuāna) uzpīpējusi.
Sarunbiedrs viņai iebilda, ka ar tādiem mēsl…, kas līdzinās “hankai”, neesot vērts krāmēties. Tad jau labāk lai ņemot iekšā skābi (LSD). Bet, ja galīgi naudas nav, tad pietiks ar prāvu deksofāna (bezrecepšu klepus zāles) porciju, lai sasniegtu nirvānu legāli un bez pūlēm.
A vēl puika zinot džeku, kas mājās audzē halucinogēnās sēnes. Tādas nobaudīt esot naturāls kaifs. Pat pārspējot “ecstacy”. Un tomēr vienīgi kvalitatīvs kokaīns dodot tādu uzrāvienu, ka nedēļu no vietas var kaifot un negulēt.
Klausījos un domāju. Ja es negulētu nedēļu… No garlaicības nosprāgtu! Tak nebūtu, ko darīt. A ko jaunie bez miega? Sekso, sērfo, spēlējas… internetā?
Kad mēs augām, neko vairāk par alkoholu un cigaretēm nezinājām. Tagad šie netikumi liekas tik bērnišķīgi. Jo, rau, es, Antons, jau pusmūžā, bet ne reizi neesmu “amfiku” paņēmis, arī “zāli” provējis neesmu. Kauna lieta!
Vai varu pilnvērtīgi iesaistīties sarunā ar mūsdienu jaunatni, ja mūsu pieredzes ir tik atšķirīgas? Nevaru. Tāpēc tupu aiz aizvērtām dzīvokļa durvīm, klausos un mācos.
Runā, ka katrs trešais mūsdienu pusaudzis “zāli” ir provējis. I kur viņi ņem? Ar ausi pieploku pie sava dzīvokļa durvīm un dzirdu, ko bērni runā.
Vislabāko “zāli” varot nopirkt no skolas apkopējas. Skolā gluži ne! Tikai mājās pie viņas personīgi. Šī tirgojot pārbaudītām kundēm, kas atkal izplata tālāk. Tagad kādu laiku jāiztiek ar to vien. Pie krutākas mantas netikt, jo vietējais narkoboss galvaspilsētā teju noķerts aiz astes. Knapi paguvis aizmukt un norakties pagrīdē. Droši vien uz gadiem 15… Kamēr iestāsies kriminālatbildības noilgums. Mož man ņemt šo jautājumu savā pārziņā?
