Stāvu veikalā pie vitrīnas, kurā izvietoti piena produkti, mēģinot izburtot, kas rakstīts uz dažādu piena pārstrādes uzņēmumu ražoto krējumu traukiem, un arvien vairāk pārliecinos, ka par tīru krējumu drīz vien varēsim runāt pagātnes formā.
Stāvu veikalā pie vitrīnas, kurā izvietoti piena produkti, mēģinot izburtot, kas rakstīts uz dažādu piena pārstrādes uzņēmumu ražoto krējumu traukiem, un arvien vairāk pārliecinos, ka par tīru krējumu drīz vien varēsim runāt pagātnes formā. Par to liecina norāde, ka grasos iegādāties nevis krējumu, bet krējuma produktu, kura galvenā sastāvdaļa ir augu tauki. Pārcilāju sviesta paciņas un atkal lasu, ka sviesta sastāvā – augu tauki.
Neesmu vienīgā, kas nodarbojas ar lasīšanu, jo dzirdu, ka blakām divas pircējas viena otrai stāsta, ka pat piena ražošanai tiekot izmantots piena pulveris. Pats no sevis rodas jautājums, ko tad īsti mēs ēdam? Kur palicis lauku saimniecību pārstrādei piegādātais piens, kur krējums, ja noteicošie ir augu tauki? Nav jābrīnās, ka cilvēki arvien ilgāk kavējas pie pārtikas preču plauktiem, jo atrast pat īstu maizi esot problemātiski. Uz veikalu var doties, ņemot līdzi Latvijas patērētājiem sagatavotu ceļvedi “Viss par to, ko mēs ēdam”. Tomēr diezin vai kādam ir tik daudz laika, lai katra produkta izvērtēšanai nodotos desmit minūtes, jo cilvēkiem ar vājāku redzi būs nepieciešams sameklēt palielināmo stiklu, lai izlasītu produkta sastāvdaļas. Pircējus aicina izvēlēties tikai vietējās izcelsmes un bioloģiski audzētu pārtiku. Diemžēl bioloģiski audzēta pārtika veikalos vēl ir retums. Lai kā bioloģiskā piena ieguvēji un dārzeņu audzētāji cīnās par savu vietu tirgū, viņiem tas īsti vēl nav izdevies.
