Es to nosauktu par mīlestības stāstu – par veco jaunkundzi Kati un melno runcibomzi. Kate ir krietni pusmūžā. Viņa līdz šim nebija nekāda kaķu mīļotāja. Nevarēja ciest, ka tie slapstās pa daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpu un “piešpricē” kaktus. Gluži ar kāju viņa nekad spērusi minčiem nebija, bet projām gan viņus dzina. Lai iet svaigā gaisā!
Bet te viendien teju 20 grādu aukstums. Un viens melns kā velns runcis ar slīpām mandeļu formas un krāsas acīm ne pa kam negāja projām no kāpņu telpas, skatījās acīs un kliedza. Katei iesūrkstējās sirdī. Neizdzina minku, atļāva palikt siltumā.
Istabā gan viņu neveda sev līdzi, bet iznesa pie sava dzīvokļa durvīm mincim divas bļodiņas – vienu ar sīkos kubiciņos sagrieztu desu, otru ar svaigu ūdeni. Paēda, atspirga, sasila paladnieks un, kad nakti bija kāpņu telpā pārlaidis, pa dienu spruka ārā izvēdināt un izsaldēt blusas kažokā.
Kamēr ārā bija pavisam salti, melnītis turpināja “lenkt” Kati. Un viņa rūpējās, pat jutās aizkustināta. Pirmo reizi mūžā viņa veikalā nopirka kaut ko ēdamu, kas nebija domāts tikai sev vienai. Viņa nopirka kaķu barību vairumā. It kā melnais minka būtu šai pielaulāts.
Viņš mēdza pazust uz dienu, divām, tad atkal brēkdams uzradās. Ak, viņš pazina Kati pa gabalu, ja tā nāca pretī pagalmā vai uz ielas. Melnais runčuks izrādījās blandoņa. Kate reizēm viņu sastapa pilsētas otrā malā, arī tur viņi pazina viens otru no pirmā acu skatiena. Saukts vai nesaukts melnumiņš bija klāt un glaudās savai labvēlei pie kājām.
Pagāja ziema. Pavasarī minka pazuda bez pēdām. Kate satraucās, jo bija dzirdējusi, ka pilsētā tiekot ķerti klaiņojošie minkas. Tos, kam nav kaklasiksnas, iznīdējot bez žēlastības. Ak, kungs, melnītim taču nav kaklasiksnas!
Kate ar skubu metās uz veterināro aptieku un iegādājās tādu greznumlietu. Viņa siksniņu nēsāja līdzi rokassomiņā, cerēdama, ka varbūt kādudien nejauši satiks minku un uzreiz viņam uzliks to kakla žņaugu, lai kā arī viņam tas nepatiktu.
Un tad, kad Kate jau bija zaudējusi cerības minci ieraudzīt vēl dzīvu, viendien tas nāca pretī… ar dzeltenu siksniņu ap kaklu. Tātad viņam ir kāda cita labvēle? Viņš pieder kādai?
Vilšanās mijās ar atkalredzēšanās prieku. Minka izskatījās apvēlies. Tātad ir labā maizē. Un reizē – arvien vēl uz brīvām kājām. Kate pārmeta sev, ka tajā pašā pirmajā tikšanās reizē neielaida minku savā mājā. Tad varbūt viņš zinātu, viņš ticētu, ka tur arvien ir gaidīts. Tad viņš nemeklētu citas mājas, bet, ja kāda cita vientuļniece piedāvātu pajumti, tad minka zinātu, ka to var izmantot tikai īslaicīgi.
Kate samīļoja minku un ļāva tam iet savu ceļu. Turpmāk viņu nejaušās tikšanās bija arvien retāk. Un viendien Kate redzēja, ka mincis uz ielas nav viņu atpazinis, ir pagājis garām.
Kur tagad likt to lērumu kaķu barības, kas viņai ir mājās? Kur grūst atblusošanas kaklasiksniņu? Varbūt sagādāt pašai savu dzīvnieku – citu runci. Bet neviens cits pasaulē nekad vairs nebūs tāds kā melnais bomzis.
Kāda morāle ir šai fabulai?
Mēdz teikt, ka liktenis mums piespēlē iespēju, kuru izmantojot varam iemantot laimi. Diemžēl nereti mēs paejam savam liktenim garām. Mēs nobīstamies, nespējam, neuzdrošināmies instinktīvi ļauties notikumu plūdumam. Loģiskais saprāts, konformisms mūs bremzē. Un tā mēs iebuksējam ceļā uz savu laimi, jo nobīstamies tai atdot sevi visu, visu savu sirdi bez atlikuma.
Tomēr nevajag skumt. Vajag atcerēties un atmiņās izbaudīt to brīdi, kurā bija jāizdara pareizā izvēle. Tas brīdis bija burvīgs.
