Gulbenes katoļu baznīcā 2.februārī bija īpašs notikums – svētsvinīgo solījumu deva klostera māsa Sofija, viena no Bērniņa Jēzus māsām karmelītēm. Viņa ir dzimusi Daugavpilī, ir 31 gadu veca, pēc tautības – poliete. Gulbenē viņa ir jau ceturto gadu. “Dzirksteles” saruna ar māsu Sofiju – par viņas aicinājumu un par jautājumiem, kurus viņai bieži uzdod gulbenieši. Tie ir jautājumi par dzīves jēgu.
– Kāds bija jūsu personiskais ceļš pie Dieva?
– Manā ģimenē nebija praktizējošo kristiešu,kaut vienmēr ir bijusi ticība un uzticība tradīcijai. 15 gadu vecumā es sāku patiesības meklējumus. Tas ir vecums, kad cilvēks sāk domāt patstāvīgi. Tas bija lūzums. Pateicu – gribu pati meklēt un noskaidrot esības jēgu. Tā tas turpinājās līdz 20 gadiem, kad apzināti ienācu katoļu baznīcā un tieši tajā atradu Patiesību – Jēzu Kristu. Tā laika pieredze man tagad palīdz saprast citus cilvēkus, kas tāpat kā es toreiz, meklē. Mūsdienās viņi visbiežāk meklē pie ekstrasensiem. Burvjiem.
– Cilvēki nevar izprast, kāpēc dzīvo? Mokās.
– 20 gados es sapratu, ka mana vieta ir katoļu baznīcā. Un sāku atklāt savu aicinājumu uz klostera dzīvi.
– Kāda ir jūsu izglītība?
– Pabeidzu Daugavpils Pedagoģisko universitāti, ieguvu vācu valodas un mūzikas skolotājas izglītību. Pirms iestāšanās klosterī es vēl gadu Varšavā studēju teoloģiju. Pēc tam iestājos klosterī, divus gadus gatavojos solījumiem, pēc tam jau klosterī pabeidzu studijas teoloģijā.
– Mūķene – laicīgā izpratnē tas skan skumji?
– Patiess aicinājums – tā nav bēgšana no realitātes, laicīgās dzīves. Aicinājums vienmēr ir dots no Dieva. Tās nav prātošana par ko man kļūt – par skolotāju, mūķeni vai vēl par ko? Cilvēks neizvēlas šo ceļu pats no sevis.
– Tas ir kā talants?
– Vēl dziļāk. To nevar pārprast. Tas ir kā… Es vienmēr to salīdzinu ar cilvēku mīlestību. Cilvēks tik stipri iemīlas Dievā, ka grib visu sirdi vienīgi viņam atdot. Tas ir aicinājums. Dievs dod šo aicinājumu.
– Bet var pāriet?
– Nē. Ja aicinājums ir dots…
– Mīlestība pārsvarā pāriet…
– Mūsu laikos bieži tā notiek, bet Dieva plānā tā nav. Viņa plānā ir, lai katram būtu viens cilvēks, otrā pusīte uz visu mūžu. Mūsu laikos cilvēki diemžēl neprot mīlestību saglabāt. Dzīvo, kā grib. Bet patiesībā mīlestībai vajadzētu atjaunoties un augt.
– Mūsdienās mīlestību aizēno grēki – izvirtība, alkoholisms. Tas rada depresiju.
– Ja runājam no psiholoģiskā viedokļa, slimība ir jāārstē. Piemēram, alkoholisms. Tāpat arī depresija. Depresīvs cilvēks neatbild par to, ko dara. Tas ir tāpat kā ar zobu sāpēm. Var atrast izeju – aiziet pie ārsta. Ja izārstējas cilvēks, tā ir izeja. Es pazīstu ļoti daudzus cilvēkus, kas vairākus gadus nespēj iziet no problēmām, jo negrib. Tā ir slimība.
– Ir jāsamēro – cik var cilvēks pats, cik Dievs, cik ārsts?
– Dievs darbojas arī ar ārstu starpniecību. jāizdara viss, kas ir mūsu spēkos. Gan garīgajā dzīvē, gan vispār. Dievs vienmēr gaida mūsu līdzdarbošanos.
– Parasti cilvēks uz baznīcu atnāk tad, kad ir grūti.
– Tās nav patiesas attiecības ar Dievu. Ja tu kādu mīli un piezvani tikai reizi gadā, kad ir grūti, tā nav mīlestība. Tās nav attiecības. Dievs ir Persona. Viņš ir dzīvs! Jārūpējās par atiecībām ar Dievu, tāpat kā mēs rūpējamies par atiecībām ar cilvēku, ja viņu mīlam. Vajag pazīt cilvēku, ar viņu tikties. Pateikt, ka tu viņu mīli. Kad ar Dievu visu laiku uztur kontaktu,tad jūti,ka Viņš ir dzīvs. Ja Viņš nebūtu dzīvs, cilvēks klosterī nevarētu būt laimīgs. Dzīvojōt mīlestībā ar Dievu, katra diena ir tikšanās ar to dzīvo Personu.
(Vairāk lasiet 16.februāra “Dzirkstelē”)
