…šai pilsētā, kur tik daudz ļaužu ganās. Es nesatiku tevi, tu nesatiki mani… Tie ir vārdi no grupas “Sīpoli”kādreiz dziedātas dziesmas, kas speciāli komponēta teātra izrādei, ko sarakstījis dramaturgs Harijs Gulbis. “Alberts” – tā saucās luga.Bet ne jau par to. Par citu. Un tomēr par to pašu. Mēs nepazīstam viens otru, cits citu. Mums tikai liekas, ka mēs pazīstam.
Pār katru no mums valda priekšstati, domāšanas stereotipi. Mēs pat neaizdomājamies par to rašanās cēloņiem. Mēs esam par slinku, lai izkāptu no savas čaulas.
Un te viendien internetā pačatoju ar kādu labi zināmu cilvēku un biju pārsteigta, cik jauki mēs parunājām. Arī viņš teica: “Es nezināju, ka ar tevi var tā runāt – par visu.”
Pirmreizības sajūta. Tas ir tāpat kā ieraudzīt krītam sniegpārslas tā, it kā nekad vēl tās nebūtu redzētas.
Nesen saņēmu apsveikuma kartīti Valentīna dienā. Tajā bija rakstīts… Nevajag rožu klēpi, visa pasaule mirdz vienā vienīgā ziedā, vienā vienīgā rasas pilienā.
Šī ir bijusi laimīga diena, jo tagad mēs pirmo reizi mazliet esam iepazinuši viens otru, cits citu un sevi.
