Aizeju pie ģimenes ārstes, viņa man prasa: “Kad pēdējo reizi biji pie ginekologa?” Raustu plecus, jo var teikt, ka sen neesmu bijusi. Nu kā tā var! “Kad nav seksa, nav arī ko iet pie ginekologa,” saku es. Nu gan sākās.
Daktere man skaidroja seksa nozīmi sievietes dzīvē. Iebildu, ka bez mīlestības kopoties nevar, un vispār… vienai sekss ir prioritāte, citai – pēdējā vietā. Viss atkarīgs no cilvēks iekšējās struktūras un dzīves uzstādījumiem. Neesot taisnība. Seksu noteikti vajagot, lai sieviete būtu vesela. Un arī pie ginekologa regulāri jāiet pārbaudīties, sevišķi jau pusmūžā.
“Tad jau jāmeklē mīļākais,” es nohihināju.
“Nav obligāti. Nav vajadzīgs kaut kāds tur vecis. Sieviete pati var…” klāstīja daktere.
Iepletu acis. Viņa to pamanīja un mierināja: “Daudzas kautrējas par to runāt. Bet tu domā, ka pasaulē ir maz vientuļu sieviešu? Tu domā, ka viņas visas dzīvo bez seksa? Daža pati ar to visu tiek galā, atplaukst un jūtas laimīga arī pēc šķiršanās no vīra. Pat saka, ka tādu orgasmu ar viņu kopā nekad nav izjutusi!”
Nosolījos dakterei, ka pie ginekologa tomēr aiziešu un ar ģīmi sava sarkanā džempera krāsā metos prom. Iedvesmas pilna, todien pat savam simpātijai noprasīju: “Vai tu mani mīli?” Viņš atbildēja: “Nezinu, kas ir mīlestība.” Un miedz man ar aci.
Nu skaidrs. Puisis gaida manus pierādījumus, hm, nevis solījumus.
“Kā lai es tev sevi atdodu, ja nezinu, vai varu tev uzticēties,” viņš koķetēja.
Blāc! Āzis tāds! Kurš tad kuram lai atdodas? Vīrieši ir kļuvuši tik slinki… Viņi gaida, kad tiks paņemti un itin nemaz nav gatavi cīnīties par izredzētās sirdi un roku. Un liekas, ka tā mana roka vispār, hm, nav vajadzīga. Arī sirds ne.
Vai esmu gatava šādai realitātei, vai gribu tieši šo vai citu vīrieti? Un kur tad lielā mīla?
Šādās pārdomās iegrimusi, satiku uz ielas savu draudzeni.
Viņa teica: “Saki, ko gribi, bet reizi nedēļā arī sievietei veci noteikti vajag.”
Kamēr tā pļāpājām, telefonā pienāca īsziņa no otra mana simpātijas, viņš rakstīja: “Sveiciens Valentīndienā! Es gribētu tevi pamasēt ar skūpstiem un glāstiem visā augumā. Saki, kad mēs satiksimies?” Es neko neatbildēju.
Pēc brīža uzstājīgais pielūdzējs rakstīja atkal: “Tu nonicini manu mīlestību. Tu zini, kā tas pazemo? Sievietei jau ir viegli būt tādai, jo viņa zina – ja bebūs šitais, būs nākamais. Vīrietim ir daudz grūtāk.”
Devos taisnā ceļā uz saldumu veikalu un nopirku šokolādes sirdis vairumā. Darba gaitām pa starpai ēdu sirdi pēc sirds. Tā pagāja mana Valentīndiena.
Man liekas, es tomēr nesteigšos, es pagaidīšu cilvēku, kas man varēs izskaidrot, kas ir mīlestība.
