Nebūs nekā briesmīga, ja piens maksās latu litrā! Tādu viedokli ir publiskojis akciju sabiedrības “Rīgas piena kombināts” līdzīpašnieks Ivars Strautiņš. Nevar nepiekrist! Tā noteikti uzskata arī citi piena ražotāji.
Bet zemnieks iebildīs, ka viņs tā kā tā nav vinnētājs. Tad jau labāk ar savu piena kannu piebraukt daudzdzīvokļu māju pagalmā un laistīt to tautai tajās pašās trīslitru burkās, kas mājsaimniecībās saglabājušās vēl no padomju laikiem.
Protams, zināms risks ir. Nelabvēļi var uzsūtīt visādas tur inspekcijas, kas zemnieciņu nosodīs tā, ka viņš mūžam vairs negribēs ar savām piena kannām uz savu roku un bez starpniekiem braukt pie pilsētnieka. Jutīsies kā tāds kandžas tirgonis, tikpat peļams, ja tam ir kas smeļams.
Es personīgi domāju tā. Protams, tauta zobus kar vadzī. Taču to coca-colu vienalga pļumpē un alu dzer litriem. Neveselīgi! Turklāt var būt blakusefekts – reibums un alus vēderiņš ar dzīves kvalitātes pasliktinājumu rezultātā.
Ņemsim kaut vai mani. Attapos bez darba un vēlmes strādāt. Tā, lūk. A kāpēc alus vietā nevarētu lietot dabisku vietējo (nevis lietuviešu vai poļu) pienu. Protams, tas ir atšķaidīts ar ūdeni un bagātināts ar pārtikas piedevām, lai tik ātri neskābst. Bet tomēr labāks par alu un vēl jo vairāk par coca-colu. Nav jau teikts, ka jālej rīklē tieši no atvērtas paciņas. Vajag šķaidīt pienu ar kafiju, tēju, ar zupiņu. No trekna piena turklāt ir problēmas ar vēdera izeju, var uzmesties pumpas. Ir jāšķaida.
Ja piena litrs maksātu tikpat, cik degvielas, ko es izvēlētos? Laikam biodegvielu. Reklāma vēstī, ka to var dzert arī cilvēks. Kā saka, ar vienu šāvienu divi zaķi. Biodegvielai nav smārda, no tās labāk aug man bārda, braucu autiņā bez bēdām, bites seko tam pa pēdām.
