Ir tāds teiciens: tam, kurš guļ vidū, ir vienalga, uz kuru pusi deķi velk.
Ir tāds teiciens: tam, kurš guļ vidū, ir vienalga, uz kuru pusi deķi velk. Būs grūti vēl trāpīgāk raksturot vidējā bērna stāvokli ģimenē.
Vecākais bērns ir spiests cīnīties, jo viņš ir pirmais, visu ar nepacietību gaidītais, apbrīnotais un lutinātais. Lai nezaudētu šo savu īpašo stāvokli un neaptumšotu vecāku uz sevi liktās cerības, vecākais bērns raujas vai pušu, gūdams uzvaru pēc uzvaras. Jaunākajam nākas cīnīties pat divās frontēs: viņam jāspēj saglabāt vecāku sapni par jauko, mīļo, nevarīgo mazulīti un vienlaikus pierādīt vecākajiem bērniem, ka viņš tomēr ir vērā ņemams.
Vidējais bērns atrodas starp abiem šiem censoņiem. Bērnībā viņš bez īpaša prieka novalkā vecākā brāļa vai māsas nenoplēsto apģērbu un apavus, vēlākos gados šad tad paspīd ar labāku atzīmi ģeometrijā vai angļu valodā. Tomēr kopumā vidējais bērns ir un paliek kluss malā stāvētājs, kurš īsti nesaprot, kāda ir viņa nozīme un sūtība.
Vidējais bērns ir īsts laimes luteklis. Vecāku prasību neapgrūtināts un tomēr aprūpēts, viņš var mierīgi dzīvot pats savā nodabā. Tomēr tieši šis miers visvairāk tracina. Tas rada nomācošo sajūtu, ka nevienam neesi vajadzīgs. Tieši cīnoties mēs saprotam, uz ko īsti esam spējīgi un cik liela ir mūsu vērtība savās un citu acīs. Ko darīt?
Nelieciet visus bērnus zem vienas segas, nopērciet katram savu! Tas pats attiecas arī uz bērnu un vecāku attiecībām ģimenē: nemīlēsim bērnus kā grupu, mīlēsim katru atsevišķi! Kā to panākt?
Pirmkārt, nesalīdzināsim bērnus savā starpā!
Otrkārt, ik dienas veltīsim kādu daļu sava laika katram bērnam. Nav jau jāizrunā lielas lietas. Vienkārši pasēdēsim blakus, uzliksim roku uz pleca, pabužināsim matus! Bērnam ir svarīgi sajust, ka kādu daļu sava lielākā dārguma – laika – mēs atvēlam, dāvinām, ziedojam tieši viņam. Tas ceļ bērna pašapziņu un vairo piederības izjūtu.
Treškārt, izvirzīsim pamatotas prasības un sekosim to izpildei! Labs veids, kā to izdarīt, ir dienas režīms.
Ceturtkārt, slavēsim bērnu! Un būsim vērīgi, pratīsim saskatīt to labo, kas ir uzslavas vērts tieši konkrētajam bērnam. Piemēram, Ilze īpaši labi uzrakstījusi kontroldarbu algebrā, Jurim šodien putnu būrītis izdevies labāk nekā vakar, Kate šorīt izdzēra tēju, neizlejot ne lāsi.
Piektkārt, bērniem ir ļoti svarīgi, kā viņi nāca pasaulē, kādi bija pirmajā dzīves gadā, kādus darbus un nedarbus darīja. Jo vairāk vecāki spēj par šo posmu atceras, jo labāk.
Katra atmiņa, pat vairākkārt pārstāstīta, iepriecina bērna sirdi un vairo vecāku nozīmību viņa acīs, jo – vecāki un jo īpaši māte taču ir vienīgie cilvēki, kas patiešām zina, kas un kā bija.
