Tā mēdz būt, ka pastāv zīmīgas sakarības starp to, kas mums apkārt. Raug, dienu iepriekš un dienu pēc tam lietus nepaguris mērcēja šoziem tik bieži pelēkumā iezīmēto zemi, bet 9.februārī saulīte rotājās visu dienu. Mudinādama paņemt gaišo.
Tā mēdz būt, ka pastāv zīmīgas sakarības starp to, kas mums apkārt. Raug, dienu iepriekš un dienu pēc tam lietus nepaguris mērcēja šoziem tik bieži pelēkumā iezīmēto zemi, bet 9.februārī saulīte rotājās visu dienu. Mudinādama paņemt gaišo.
Un to todien patiešām guva visi tie, kuri kuplā pulkā pildīja Gulbenes kultūras centra zāli, kur tika gaidīt gaidīti pensionāriem rīkotajā pēcpusdienā.
Mūzika, dziesmas un dejas vija savu sniegumu. Ar atgādnēm, kas katram pavīdēja arī no teiktās dzejas: “Jaunība, jaunība mana, tevi no pagātnes saucu!” Kā nepasaukt, ieklausoties tīrskanīgajā pūtēju orķestrī, kurš savā klāstā aizveda arī uz “Skroderdienām”, tāpat uz liepceliņu Pededzes krastos…
Savu teica dziedātāji, savu – dejotāji. Ar apliecinājumu, ka gadi nav šķērslis, lai ar labu priekšnesumu priecētu citus un gandarītu sevi: “Varam!” To izbrīvētajā zāles aplī tikpat pārliecinoši rādīja viešņas – senioru deju kopas dejotājas no Cesvaines Ināras Muižnieces vadībā.
Tencinādami šo gaišo noskaņu dāvātājus un pēcpusdienas rīkotājus, mājup gājām mundrāki.
