Nesen gandrīz vai zaudēju vīru. Savu Pēteri. Un viss dēļ viņa vecās mīlas, Annas dēļ! Abi nebija redzējušies gadiem ilgi. Un paldies Dievam! Pa tam lāgam mēs esam radījuši un līdz pusaugu vecumam kājās uzstutējuši divus rezgaļus. Bet te viendien it kā nejauši man aiz muguras, kamēr ar vīru iepirkāmies lielveikalā, šī, proti, Anne, nezin ko kurienes iznira kā tāda velna mātīte un šo – manu Pēteri – nofiksēja, nohipnotizēja un nocopēja. Abi nosvīda un izgaisa bez pēdām.
Es apgriezos uz papēža riņķi, jo gribēju maisus ar pārtiku iekārt vīra stiprajās rokās, bet nekā. Viņa tur vairs nebija. Tajā brīdī vēl nezināju, kas ir noticis, pat nenojautu. Domāju, ka šis izgāji ārā uzpīpēt. Steberēju uz izeju un pārsteigta konstatēju, ka veča nav. Viņš nepārnāca mājās veselu nedēļ. Nē. Nevis veselu, bet slimu nedēļu.
Pa tam lāgam es nosirmoju, izkritos svarā par 10 kilogramiem, jo prātā šaudījās visļaunākās domas. Pēteris bija kā akā iekritis. Viņa mobilais tālrunis bija atslēgts vai ārpus zonas. Es visu to nedēļu to vien pie sevis skandināju: “Ej, zoniņa, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās.” Naktī trūkos augšā ik pēc pusstundas, lai atkal zvanītu vīram…
Viņš pārradās mājās galīgi švaks, saļima gultā un vaidēja no vietas 24 stundas. Strādātājs viņš nebija. Visu laiku stāv! Trakas lietas! Viņš atzinās, ka Anna viņu nobūrusi, aizvilkusi sev līdzi uz savām lauku mājām un tur ieslēgtu turējusi nedēļu. Visu laiku ar kaut kādām tur “mušiņām” barojusi, tā šī dēvējusi pilienus, kurus likusi manam Pēcim lietot, klāt piedzerot šņabi. Barojusi gaužām slikti, jo Anna esot daudz sliktāka pavāre par mani. Un nežēlīga, situsi Pēteri un mutējusi visās vietās kā traka mātīte. Kauns teikt, bet arī to pašu intīmāko vietu mutējusi uz nebēdu. Beigās viņai, par laimi, apnicis. Iedevusi naudu autobusa biļetei un palaidusi mājās. Teikusi, ka šis šai par vecu, neesot pietiekami sprigans. Derīgs vairs varot būt tikai laulātajai sievai, proti, man. Es raudāju no aizvainojuma un žēluma pret Pēci. Viņš nemitīgi sauca mani uz gultu. Uz darbu nelaida, lūdzās, lai izpalīdzot. Bet cik tad es varu? Pēdējos gados jau mēs pavisam reti bijām mīļojušie, bet te – padsmit reižu no vietas. Es to nevarēju turēt. Izsaucu ātros. Aizveda manu Pēcīti, dakterēja, bet netika gudri, no kā viņam tā suņa aste visu laiku augšā. Citādi esot pilnīgi vesels. Palaida mājās. Bet tur man ar viņu dzīves nebija. Elle. Atkal saucu ātros. Tā trīs reizes pēc kārtas ik pēc laika. Nu vairs ātrie nemaz nebrauc palīgā, kad saucu. Ko darīt? Sapratu, ka tā Anne manu veci ir ar kaut ko iebarojusi. Tāpēc jādodas pie viņas, lai atgriež veci tādā stāvoklī, kādā viņš bija pirms atkalsatikšanās ar Anni. Domāts – darīts. Uzmeklēju to fūriju. Teicu: “Dari, ko gribi, bet vērs visu uz labu. Dzīves vairs nav ne man, ne Pēterim. Ja neko labot nevar, tad ņem manu veci sev pavisam. Man viņu tādu nevajag.” Anne raustīja plecus. Šai ar šo nevajagot. Viņai tagad esot 20 gadus jaunāks brūtgāns, kam nekādas frišuma drapes nevajag. Viss notiekot dabiski. Šī atzinās, ka Pēterim esot iebarojusi pudeli ar kaut kādu tur “Spāniešu mušu”, ko iepirkusi kaut kādā kaktu bodē, kur tirgo visu seksam. Nu, vai es neteicu? Viņa taču ir seksuālais maniaks! Parasti tādi mēdz būt vīrieši, bet te – izdzimums starp sievietēm! Un nekādas atbildības! Tieši otrādi. Anne plātījās, ka esot mani padarījusi par laimīgu sievieti, bet vēl gānoties un žēlojoties. Vienvārdsakot, Anne nezināja, kā palīdzēt izlabot to Pēterīša un manu tagadējo “lielo laimi”. Mīļie, varbūt jūs ieteiksiet, ko darīt? Cik ilgi mums vēl būs tā jāmokās? Un vai tādas Annes nebūtu jāpiesien pie kauna staba? Derētu iesūdzēt tiesā, lai samaksā materiālo kompensāciju par ciešanām, ko ir nodarījusi man un vīram.
