Pilsētā notiek celtniecība, savukārt dievlūdzēju skaits baznīcās sarūk.
Pilsētā notiek celtniecība, savukārt dievlūdzēju skaits baznīcās sarūk
Šoreiz “Dzirkstelē” stāstām, kā noritēja dzīve pilsētā 50. un 60. gados – padomju varas sākuma gados. Savās atmiņās ar “Dzirksteli” dalās gulbeniete Skaidrīte Caune.
Jāzina konstitūcija un padomju vēsture
Atkopšanās pēc Otrā pasaules kara prasīja vairākus gadu desmitus. Cilvēki bija zaudējuši daudz – gan tuviniekus, gan mantu. Tie, kas izdzīvoja, bija iebiedēti un īpaši par pārciesto runāt negribēja. S.Caune ļoti labi atceras pārdzīvojumu pilnos gadus. Redzētais un izjustais vēl šobrīd izsauc asaras un skumjas. “1949.gads bija šausmīgs. Es atceros, kā brauca mašīnas, pilnas ar cilvēkiem un viņu paunām. Cilvēki bļāva, kliedza un atsveicinājās no saviem tuvajiem. Visu nakti tās mašīnas bija vedušas mūsu cilvēkus prom. Šos pārdzīvojumus nevaru aizmirst. Tas bija drausmīgi.” Skaidrīte sāka iet vidusskolā četrdesmito gadu beigās. Grāmatu nebija, pierakstus rakstīja uz papīra lapām. “Atceros, ka uz vienas puses bija kaut kādi rēķini un otra puse papīra lapai bija brīva, to arī pierakstījām. Mācījāmies no uzrakstītajām piezīmēm, jo pirmajos gados literatūras nebija. Vēlāk tā gan parādījās, bet lielākoties bija krievu valodā. Galvenais, kas bija jāzina, tā bija konstitūcija un padomju vēsture. Citi priekšmeti varēja “klibot”, bet tas bija obligāti jāzina. Ja gadījumā to nezināji, tad skaitījies nesekmīgs,” stāsta Skaidrīte. Vēlāk viņa devās uz Rīgu mācīties par medicīnas māsu. Arī tur speciālā literatūra bija krievu valodā. Pēc skolas beigšanas dažus gadus strādāja Gulbenē tirdzniecībā. “Mūs jau stipri uzmanīja darbavietā, bija cilvēki, kas sekoja, lai redzētu, ko mēs runājam, ko sakām, ko darām, bet mums, darbiniekiem, tie cilvēki, kuri mūs uzmanīja, jau bija zināmi, tāpēc vienmēr domājām, ko var runāt un ko ne,” saka Skaidrīte.
Jāizvēlas – baznīca vai darbs
Sešdesmito gadu sākumā arvien vairāk ļaužu novērsās no baznīcas, jo bija jāizšķiras – vai viņi vēlas darbu vai doties uz baznīcu, jo padomju vara vajāja visas konfesijas un to piederīgos, tādēļ arī vairākus gadus pēc Otrā pasaules kara daļēji sabombardēta palika Gulbenes luterāņu baznīca. Sešdesmitajos gados Romas katoļu draudzei tika atņemts mājas otrais stāvs, kuru atdeva Namu pārvaldei, kā arī daļa zemes. Cilvēkus sauca uz pārrunām, ja zināja, ka viņi ir apmeklējuši baznīcu. Padomju gados dievlūdzēju skaits baznīcās saruka.
Arī Skaidrīte apstiprina šo faktu, ka ar ticības brīvību bija grūti, jo viņa nevarēja aiziet svētkos uz baznīcu, šāds prieks bija liegts. “Galvenais bieds bija tas, ka var atlaist no darba, un es neriskēju iet,” viņa piebilst.
Rūpējas par veselību
Ilgu laika posmu Skaidrīte strādāja Gulbenes slimnīcā par medicīnas māsu. “Slimnīca atradās tur, kur tagad ir veco ļaužu māja. Bija maz gultas vietu, turpat bija ginekoloģija, dzemdību nodaļa, terapija, viss apvienots, visi staigāja pa vienu gaiteni. 1964.gadā atklāja tagadējo jauno slimnīcu, un tad mēs pārvācāmies. Atceros, tā bija saulaina diena, gājām kopā ar slimniekiem uz jaunām, tīrām telpām. Mēs visi bijām ļoti priecīgi, ka varējām sākt strādāt plašākās telpās, jo vecajās telpās bijām saspiesti. Tur bija ne īpaši labi darba apstākļi.”
Padomju vara rūpējās par iedzīvotāju veselību. Saskaņā ar padomju veselības aizsardzības principiem septiņdesmitajos astoņdesmitajos gados galvenais uzdevums bija iedzīvotāju profilaktiskās apskates, kuru mērķis – atklāt un novērst tādas slimības kā tuberkuloze, ļaundabīgais audzējs, sirds un asinsvadu sistēmas saslimšana un citas. Otrs mērķis – aizsargpotēšana pret bakām, difteriju, garo klepu. Vakcinēšana bija par brīvu.
Notiek celtniecība
Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados Gulbene attīstījās aktīvi. Iedzīvotāju skaits piecdesmitajos gados, salīdzinot ar trīsdesmitajiem gadiem, bija divkāršojies. Veikalu skaits strauji pieauga. 1955.gadā pilsētā bija 27 tirdzniecības punkti. Līdz piecdesmito gadu sākumam tika izmantots Gulbenes lidlauks, kas nodrošināja gaisa satiksmi ar Rīgu.
Šajā laikā izstrādāts Gulbenes pilsētas attīstības ģenerālplāns. Tajā paredzēts, kur un kādas dzīvojamās ēkas, rūpniecības objektus un ielas ierīkot. Tika uzcelts kultūras nams, bērnudārzs, aptieka, sākās mācības mūzikas skolā un jaunuzceltajā Gulbenes 2.astoņgadīgajā skolā, kā arī darbojās pionieru nams. Sešdesmitajos gados sākās daudzdzīvokļu māju celtniecība. Jāatzīst, ka nevienai ēkai nav vērojama savdabīga arhitektūra, tās visas ir padomju tipveida ēkas.
***
Fakti
– 1952.gads – dibināta Tautas lietišķās mākslas studija “Sagša”.
– 1954.gads – pilsētas skvērā uzstādīts piemineklis V.I.Ļeņinam.
– 1957.gads – nodibināta Gulbenes mežrūpniecības saimniecība.
– 1959.gads – sākas mācības Gulbenes mūzikas skolā.
– 1960.gads – uzcelts universālveikals, kultūras nams, kinoteātris “Miers” un restorāns “Gulbis”. Ekspluatācijā nodod pirmo ūdenstorni Gulbenē. Uzsāk pilsētas ūdensvada un kanalizācijas tīklu izbūvi.
– 1962.gads – sākas mācības jaunuzceltajā Gulbenes 2. astoņgadīgajā skolā (tagad – vidusskola), uzcelts padomju nams (tagadējā rajona padome), tirgus laukuma vietā sāk veidot centrālo skvēru.
– 1964.gads – jaunās ēkās darbu sāk Gulbenes centrālā slimnīca. Darbu uzsāk rūpnīca “Straume”.
– 1966.gads – tiek atvērts sadzīves pakalpojumu kombināts, pilsētā sākas gāzes piegāde, sākas Skolas ielas dzīvojamā masīva būvēšana, uzcelta “Gulbju aptiekas” ēka un “Gastronoms” Rīgas ielā.
– 1968.gads – sāk darboties pionieru nams.
– No 1948. līdz 1965.gadam pilsētu vadīja: Albīns Bērziņš, Nikolajs, Žaglins, Marija Orehova, Olga Magone, Pēteris Priede, Laimonis Priedītis.
