1923.gada 1.oktobra aukstā, vējainā, lietainā naktī no Alūksnes bānīša izkāpa nākamais Gulbenes stacijas kalpotājs Gustavs Kazāks ar sievu Elīzu un septiņiem viņu bērniem un devās uz savu jauno mītnes vietu, bijušajām muižas kalpu mājām Riķauzē, vēlāko Gaitnieku ielu, kur 7.mājā bijušo muižas kalpotāju Kalniņu iegādātā kalpu mājā viena istabiņa bija viņu dzīvoklis.
Vecākais dēls Aleksandrs aizbrauca uz Rīgu, bet visa pārējā ģimene kļuva par miesta locekļiem, līdz tas bija uzaudzis gan skaitliski gan ekonomiski, un 1928.gada 23.februārī ieguva pilsētas statusu. Visa lielā ģimene veltīja savu sirds degsmi un roku spēku Gulbenes uzplaukumam un attīstībai.
Dzīves ritums nesa dažādas pārmaiņas un pārdzīvojumus, bet Gulbene turpināja savu vēstures gaitu. Un manā dzimtā visi turpināja darbus pilsētai un dzimtenei, līdz cits pēc cita ir apgūluši dzimtās Latvijas smilšu kalniņā. Tikai vecāko dēlu Aleksandru liktenis noguldīja Amerikas latviešu kolumbārijā 500 km no Ņujorkas…
Bet mūsu dzimtas nav zudušas. Mums aug jau trīs jaunas paaudzes, un es ceru sagaidīt arī ceturto…
No vecās dzimtas tikai es vēl esmu palicis šai saulē un Gulbenē, no kuras šķirties neļāva sirds, kur aizvadīti garie mūža gadi gan priekos, gan skumjās.
Nesen Rīga nosvinēja savus 800 gadus. To dibināja vācieši. Tagad mana mīļā Gulbene svin 80 gadus, to savām rokām uzcēla un ceļ strādīgie latviešu vīri un sievas, un es ticu, ka pienāks vēsturē brīdis, kad arī Gulbene svinēs savu 800 gadu pastāvēšanu! Ja vien cilvēks ar savu lielo gudrību un vēl lielāko alkatību jau nebūs iznīcinājis planētu Zeme…
Es ceru, ka radīsies cilvēki, kas dzīvi laikus pagriezīs pareizā virzienā. Cerība mirst pēdējā…
Gulbene gadu pēc gada ir augusi un veidojusies. Un arī pēdējos gados tā ir kļuvusi skaistāka, sakoptāka. Man prieks, ka radušies enerģiski, strādīgi cilvēki, kas atjauno kādreizējo Gulbenes skaistumu – Balto pili. Pili cēla baronu Volfu vadībā, taču strādāja latviešu čaklās rokas.
Gulbenei noteikti vajag peldētavu. Apkārtējie ezeri par tālu. Manuprāt, visērtāk pieejamā vieta ir Ūdensvada ielas galā (Ievugravā) Krustalīces pakavā, kur manos jaunības gados primitīva peldētava jau bija. Ar tagadējo tehniku nav problēmu visu to paveikt. Vajag tikai uzņēmīgus darītājus.
Mana Gulbene, esi kā skaists zieds Latvijas vainagā!
