Vācu žurnālisti Kajs Hermans un Horsts Rīks, intervējot piecpadsmitgadīgo narkomāni Kristiāni F., radījuši dokumentālu narkotiku izplatības ainu septiņdesmito gadu beigās Berlīnē.
Vācu žurnālisti Kajs Hermans un Horsts Rīks, intervējot piecpadsmitgadīgo narkomāni Kristiāni F., radījuši dokumentālu narkotiku izplatības ainu septiņdesmito gadu beigās Berlīnē. Lasītājiem tā tiek piedāvāta kā grāmata “Mēs, Zoo stacijas bērni”.
Vācu žurnālisti, uzskatot, ka mazgadīgās narkomānes dzīvesstāsts daudz patiesāk ataino lielas jaunatnes daļas patieso stāvokli, nekā to spētu rūpīgs pētījums, izlēma šo interviju izvērst un publicēt grāmatā. Kristiāni, kura ar savu atklātību vēlējās pārraut pieaugušo klusēšanu attiecībā par atkarību no narkotikām, atbalstīja arī dzīvi palikušie viņas kompānijas heroīnisti, kā arī viņu vecāki. Ar fotogrāfijām viņi piešķīra darbam dokumentālu ievirzi. Grāmatu papildina arī sarunas ar Kristiānes māti un citiem cilvēkiem, ar kuriem viņa saskārusies, tā paverot jaunas iespējas heroīna atkarības analīzē.
12 gadu vecumā Kristiāne evaņģēliskajā jauniešu klubā sāka smēķēt hašišu, 13 gadu vecumā kādā diskotēkā lietot heroīnu. No rītiem gāja uz skolu, bet pēcpusdienās kopā ar draugiem heroīnistiem devās uz Zoo stacijas mazgadīgo prostitūtu stūri pelnīt naudu narkotikām. Māte gandrīz divus gadus neko nenojauta par meitas dubulto dzīvi. Kristiāne sīki un ar vislielāko atklātību stāsta par citu bērnu- narkotiku upuru- likteni.
Diemžēl, daudzi ir pārliecināti, ka narkotiku posts viņus neskars. Kā izskaidrojums tam varētu būt apstāklis, ka vecāki ir slikti informēti par narkotiku iedarbību un iemesliem, kāpēc bērni tās sāk lietot. Vesela virkne savstarpēji saistītu problēmu ir cēlonis tam, ka jaunieši kļūst par narkomāniem. Kristiāne pievēršas narkotikām brīdī, kad šķiras vecāki un meitene jūtas vientuļa un nesaprasta, daudz laika pavada uz ielas un pakļaujas dažādām ietekmēm.
Vācijas jauniešu dzīves atspoguļojums grāmatā liek vilkt paralēles ar dzīvi tepat – Latvijā. Tur pusaudži septiņdesmito gadu sākumā sāka ar “zālīti”, LSD, amfetamīniem, nomierinošām tabletēm, ar pārliecību, ka izdosies pašiem kontrolēt to lietošanu, bet – beidza ar heroīnu stacijas tualetēs. Kā lasām grāmatas priekšvārdā, pēc 400 Rīgas jauniešu aptaujas atklājās, ka viņu attieksme pret narkotikām, it īpaši “zālīti”, ir iecietīga. Arī pie mums, tāpat kā septiņdesmitajos gados Berlīnē, ir pieejamas visas narkotiskās vielas, diemžēl par vēl lētāku cenu nekā toreiz Berlīnē. Dr.Jānis Strazdiņš šo grāmatu iesaka izlasīt visiem Latvijas vecākiem un skolotājiem, un, protams, jauniešiem.
Saturā līdzīga ir arī Lindas Glovākas grāmata “Skaistuma karaliene”- kādas deviņpadsmitgadīgas meitenes, kura smagi pārdzīvo zudušo mīlestību, atsvešinātās attiecības ģimenē, dienasgrāmata. Kad vairs nepalīdz psihiatra parakstītās zāles, viņa glābiņu meklē narkotikās. Izmantojot personisko pieredzi, autore attēlo to realitāti, kā narkotikas mēdz pazudināt cilvēkus.
Iveta Krūmiņa, Gulbenes bibliotēkas abonementa vadītāja
