Aijai Mikovai Gulbenes slimnīcas dzemdību nodaļa ir pirmā un vienīgā darbavieta, kur strādājusi par vecmāti.
Aijai Mikovai Gulbenes slimnīcas dzemdību nodaļa ir pirmā un vienīgā darbavieta, kur strādājusi par vecmāti. Turklāt, ievadot dzīvē pirmo jaundzimušo, sākusi tradīciju – par katru pieņemto bērnu ierakstīt kladē. Marta nogalē vecmāte Aija saņēma jau
2500. bērnu.
“Par vecmāti kļuvu, kaimiņienes Annas Žgutas ietekmēta, kas pēc dežūrām slimnīcā mājās vienmēr atgriezās priecīga un apgarota. Nekad nevienu citu nebiju redzējusi, kas ar savu darbu būtu tik apmierināts. Lai arī bija citas iespējas, jo labi spēlēju volejbolu un Liepājas Pedagoģiskajā institūtā varēju tikt bez iestājeksāmeniem, daudz nedomājot, izvēlējos mācīties par vecmāti. Ne mirkli neesmu to nožēlojusi. Daudzas reizes, kad piedāvāts cits darbs ar lielāku atalgojumu, pamatdarbā esmu palikusi uzticīga dzemdību nodaļai,” stāsta Aija Mikova.
Pirmās dzemdības Aija redzējusi, kad mācījusies vecmāšu skolā. “Praktikantiem neļāva piedalīties dzemdībās, bet reiz gadījās laba vecmāte, kas mums ar draudzeni ļāva tajās piedalīties. Bērniņam bija iegurņa priekšguļa, ko es nezināju. Vecmāte, protams, to zināja, bet viņa vēlējās redzēt mūsu reakciju. Kad dzima bērns es kliedzu: “Sauc vecmāti. Man ir tik liels bērns, ka redzu lielus vaigus, muti, bet ne acis. Vecmāte nāca palīgā, un pirmais bērns godam tika saņemts,” atceras A. Mikova.
Atceras pirmo bērnu Gulbenes slimnīcā
“Pirmās dzemdības Gulbenes slimnīcā pieņēmu sievietei gados. Bērniņš piedzima mazs. Toreiz man palīdzēja vecmāte Elza Bērziņa. Kad meitenītei palika 10 gadi, kopā ar tēti atbrauca ciemos atrādīties, cik liela izaugusi,” stāsta A. Mikova.
Viņa atzīst, ka patīkamākie brīži ir, kad dzemdēt nāk pašas pieņemtie bērni. “Tad atšķiru kladīti, paskatos, kā dzemdējusi mamma, kā viņa uzvedusies. Saku, ka meitai jāuzvedas tikpat labi kā mammai,” saka vecmāte.
Būt par vecmāti Aijai ir sirdsdarbs. “Radās doma par katru bērnu, ko esmu saņēmusi, uzrakstīt, kā viņš dzimis, laiku, datumu, svaru, garumu, adresi, mammas vecumu, kā palīdzēts dzemdībās. Citreiz pierakstu, ko mamma interesantu teikusi dzemdībās,” stāsta Aija. Viņa vēlētos kādreiz visus pieņemtos bērnus saaicināt kopā, redzēt, kā katram izveidojusies dzīve. “Esmu arī ģimenes vecmāte, jo daudzām sievietēm esmu pieņēmusi visus bērnus. Gulbeniete Anita Sarkane kādreiz smējās: “Cik es pie tevis dzemdēju, tik man meitas”,” stāsta vecmāte.
Dzimšanas brīdī jūt līdzi
Viņa atzīst, ka otras profesijas pasaulē neesot, kur otram vari sniegt lielu gandarījumu un arī pats to saņemt. “Protams, ir gadījumi, kad jāpārdzīvo, ja nav viss izdevies, kā iecerēts. Dzemdību brīdī jūtu sievietei līdzi. Esmu atbildīga par diviem cilvēkiem. Tiklīdz sieviete sper soli pāri slieksnim, es par viņu atbildu. Vissāpīgākie brīži ir tad, ja iznākums nav labs, tiek vainota vecmāte. Neviena manas profesijas pārstāve otrai sievieti un mātei nevēl ļaunāko, kas var notikt – zaudēt bērnu. Tādēļ vienmēr tiek darīts viss, lai abi būtu laimīgi. Nelaimes sāp, sevišķi vēl tad, ja vecāki par vainīgiem uzskata medicīnas personālu,” atzīst A. Mikova.
Prieks, ka bērni sasniedz cerēto
Viņa stāsta, ka bērnam, ko pieņēmusi dzemdībās, vēl labu un priecājas, ja dzīvē viņš sasniedz kādu mērķi. “Katru gadu atšķiru kladi un pārskatu, kam paliek astoņpadsmit. Daudzi vecāki sūtījuši savu bērnu fotogrāfijas, un es tās visas esmu saglabājusi,” stāsta vecmāte.
Marta nogalē vecmāte saņēma 2500. bērnu. “Bērni sniedz prieku, tādēļ visām vecmātēm, manuprāt, ir labs garastāvoklis, ir priecīgas, un reti no darba atnāk nomāktas. Katram jaundzimušajam ir savs raksturs un stāsts, kā viņš nācis pasaulē,” domā A. Mikova.
Atbalsta ģimeņu dzemdības
Vecmāte Aija uzskata, ka jaukākās ir ģimeņu dzemdības, ja abi vecāki to nedara modes, bet sirds vadīti. “Māmiņu skolu dzemdību nodaļā tādēļ izveidojām, lai nākamajiem vecākiem būtu iespēja nākt, saņemt vajadzīgo informāciju. Kad tētis ir blakus mammai bērna dzimšanas brīdī, tad veidojas saikne, kas viņu ģimeni vieno. To jūt arī bērns. Protams, vēlmei piedalīties dzemdībās jānāk no vīrieša. Tas nedrīkst būt uzspiests,” atzīst A. Mikova.
Pirmo reizi veic epidurālo anestēziju
Kad vecmāte Aija pieņēmusi 2500. bērnu, Gulbenes slimnīcas dzemdību nodaļā pirmo reizi dzemdībās veikta epidurālā anestēzija – sāpju atsāpināšana. “Dzemdības bija veiksmīgas. Sieviete nejuta nekādas dzemdību sāpes. Tomēr dzemdētājai vajadzīga palīdzība. Es šo metodi atzīstu tikai tad, ja sievietei ir iedzimta sirds slimība, preeklamsija. Bet izvēlēties tikai tādēļ, lai bērns piedzimtu bez sāpēm, nav normāli. Bērns ir daudz mīļāks, ja viņš dzimst sāpēs,” secina vecmāte.
Piedalījās amerikāņu eksperimentā
Gulbenes slimnīcas dzemdību nodaļas vecmāte Aija un divas bērnu medicīnas māsas piedalījās amerikāņu rīkotajā seminārā par krūšu galu plaisāšanu. “Tajā piedalījās amerikāņu zinātniece, bet no Latvijas uzaicināja tikai astoņas vecmātes. Gulbenes dzemdību nodaļai tas ir liels gods. Nodaļā atbalstām krūts barošanu, strādājam ar mammām, lai viņas saprastu, ka pašu vērtīgāko un nepieciešamāko var saražot viņas pašas un nepieciešama tikai neatlaidība un liela mīlestība pret bērnu,” uzskata A. Mikova.
Mācās Ēriksona psihoanalīzi
“Ieinteresējos par Ēriksona hipnozi un iestājos Jaunās psiholoģijas koledžā, kurā iespējams iegūt psihoanalītiķa sertifikātu. Hipnoze ir nokļūšana cilvēka zemapziņā. Cilvēks neaptver, cik daudz viņš neizmanto. Parasti skraida pie dažādiem zīlniekiem, tantītēm, gaužas un samierinās ar visām nelaimēm un sāpēm. Šī metode palīdz cilvēkam sevi pilnveidot. Arī mazināt dzemdētājas sāpes. Hipnoze nav ārstēšanas noliegšana, bet palīdzība. Sevišķi efektīvi tā darbojas uz narkomāniem un alkoholiķiem. Bet, zinot to, ka šīs zināšanas var palīdzēt manā darbā, ir stimuls, lai izprastu cilvēka iekšējo pasauli,” stāsta A. Mikova.
